Alķīmijas interpretācijas līkloču skice

golden-seal10
Vismīklainākās lietas ir tās, kas mūsu uztverei parādās kā pašsaprotamas. Ja mēs tagad katrs aplūkotu savu plaukstu unikālās līnijas, kuras iecirtis Likteņa uzraugs ar bioloģiskā aparāta palīdzību, paralēli uzdodot jautājumu – kas ir šīs līniju nesējas – plaukstas , un kāpēc tās kustas, kāpēc tām ir tāda forma un ne citādāka?

Kurš pēc būtības spētu atbildēt ko vairāk par „cilvēks ir mīkla” un „locekļu piemērotība dabai pēc evolūcijas likuma”. Cilvēks patiešām ir mīkla un uz tās risinājumu pretendē pats cilvēks. Tomēr cilvēks vairs nav viens un abstrakts, jo viņam spēj palīdzēt arī viss kultūr-reliģiski-garīgais mantojums tik variablo strāvojumu veidā. Var inducēt, ka šo garīgo mācību pamatā ir kvalitāšu transformācijas koncepcija un jādomā, ka alķīmija kā viena no senākajām šīs mākslas manifestācijām cienīga valkāt metamorfožu karalienes vainagu.

Alķīmiju „izstāstīt” nav viegli, kaut vai tāpēc, kā izteicies filozofējošais mistiķis Menlijs Palmers Holls, ka ‘ir milzīga atšķirība starp kādas mācības teorētisku iztirzājumu un šīs pašas mācības praktisko sekojumu’.[1] Vispirms bilstams kāds vārds par rasējuma ievirzi. Atstāstim alķīmijas vēsturi vēsturei, šoreiz akcentējot alķīmijas interpretācijas problemātiku, proti, kā ir iespējams domāt par alķīmiju. Nemaz nerunājot par klasisko iedalījuma trio „alķīmiķi-arhīmisti-paferi”[2], kas galīgi var sajaukt prātu, uzsverot, ka arhīmisti bija proto-ķīmiķi, paferi – ķīmiskā elementa Aurum tīkotāji, dzenoties pēc peļņas vai slavas caur diletantisku rīcību, un tad, lūk, saujiņa īsto alķīmiķu esot bijuši patiesās transformācijas mākslas apoloģēti, jo viņi spējuši veikt pārvērtības visos esamības līmeņos. Šos iedalījuma terminus nevar salikt vienā katlā, izvārīt un cerēt, ka būsim ieguvuši alķīmijas esenci, jo no katra cilvēka nodomiem alķīmijas vilinājums „izvilks” un parādīs nevis savas – alķīmijas – iespējas, bet gan atspoguļos cilvēka kvalitātes un/ vai nekvalitātes.

Ir izšķiramas trīs pieejas alķīmijai, tomēr atzīmējot, ka ir tādas domātāju grupas kā loģiskie pozitīvisti un materiālisti, kas, tverot alķīmijas mīklaino terminoloģiju pēc burta, neatrod empīrisko pamatojumu un līdz ar to neleģitimizē alķīmiju. Bet minēto trīs pieeju ģints termins ir tā saucamā alķīmijas transcendentālā izpratne, no kuras atiet trīs strāvojumi – garīgā interpretācija, Junga psiholoģiskā interpretācija, panpsihiskā intepretācija. Visas šīs pieejas apzīmējamas par transcendentālām, jo to komentāri alķīmiskajiem tekstiem raksturīgi ar to,  ka alķīmijas esenci transcendē, proti, alķīmijas īstais apstrādājamais objekts esot nevis un tikai empīriskā pasaule, bet gan pats cilvēks – tā raksturs un intences, tātad darbošanās platoniskās eidoloģijas atspoguļojuma valstībā. Tādā veidā mēs runājam par antropocentrisku alķīmijas skatījumu.

Lai balstītu transcendentālās alķīmijas strāvojumu izklāstu, pamatā tiks izmantota filozofijas profesoru Entonija Graftona un Viljama Ņūmena kopdarbs „Dabas noslēpumi: Astroloģija un alķīmija (..) Eiropā”.[3] Pēdējās desmitgadēs vērojama akadēmiskajās aprindās (Grēningenas, Sorbonnas, Gēteborgas Universitātēs un citās) tendence izcelt Rietumu ezoterisko tradīciju kā Rietumu kultūras un reliģijas neatņemamu sastāvdaļu, iepozicionējot to caur gnosis jēdzienu, kas atrodas starp grieķu ratio un kristietisko doktrīnu. Vēl būtu jāatzīmē, ka ir svarīgi, no kādas perspektīvas konkrētā mācība tiek aplūkota, un hermētiskās filozofijas vēsturnieks Vouters Hannegrāfs min piecus šādus izejas punktus – perreniālisti jeb tradicionālisti, reliģiozie, zinātnes un filozofijas vēsturnieki, noteiktu strāvojumu speciālisti un Rietumu ezoterikas pētniecības akadēmiķi. Tas sasaucas ar Menlija Holla sacīto par teorētisko un praktisko neizbēgamo atšķirību.

Īss ekskurss ir veikts, tālāk pilntiesīgi ļaujot iedziļināties alķīmijas interpretācijas finesēs. Sāksim ar ‘garīgo’ interpretāciju. Alķīmijas ‘garīgās’ interpretācijas izaug deviņpadsimtā gadsimta okultisma augsnē. Lai gan deviņpadsmitā gadsimta okultisms pats par sevi ir komplicēts temats, ir iespējams izšķirt šī perioda raksturīgo alķīmijas ‘garīgās’ interpretācijas pazīmju komplektu. Ezotēriskā skola, kura interpretēja alķīmiju šajā garīgajā veidā, uzskatīja (un uzskata), ka darbības, ieraksītas alķīmiskajos tekstos, atbilda fiziskajiem procesiem tikai daļēji vai neatbilda vispār. Viņi apgalvoja, ka alķīmija pati par sevi bija iekšējās meditācijas vai iluminācijas māksla vairāk nekā aparātu un ķimikāliju ārējās manipulācijas. Alķīmiķu primārais mērķis neesot bijis ķimikāliju pārmaiņas, bet gan, izmantojot ķīmikāliju terminoloģiju, veidot garīgos, morālos vai arī mistiskos procesus alegoriskā maskējumā. Pamata metālu transmutācija cēlmetālos tādējādi uztverama kā trops[4] un netieši norādoša instrukcija paša alķīmiķa transcendentālajai transformācijai – no pamata, zemiskā stāvokļa uz cēlāku, garīgāku, morālāku, dievišķāku stāvokli. Filozofu akmens, kas izraisa šo transmutāciju/ transformāciju, var būt materiālas vai nemateriālas dabas, bet abos gadījumos reprezentē kontemplatīvā alķīmiķa mistisku vai garīgu spēku. Šī pozīcija, uz kuras veido atsauci kā uz ‘garīgo alķīmiju’, redz alķīmijas adeptus kā plašu ezoterisko zināšanu un garīgās apgaismības iemantotājus.

Izceļamas divas personības alķīmijas ‘garīgās’ interpretācijas vēsturē – datējamas ar deviņpadsmitā gadsimta vidu – Marija Anna Etvuda (Mary Ann Atwood) Anglijā un Ītans Alans Hičkoks (Ethan Allen Hitchcock) Savienotajās Valstīs. Etvudas darbā Hermētiskās Mistērijas Izmeklējumi īpaši pievērsta uzmanība Eugēnijam Filaletam (Eugenius Philalethes alias Thomas Vaughan), taču par vissvarīgāko atzīts Jākobs Bēme (1575-1624), luterāņu mistiķis – kurpnieks. Etvudasprāt, adepti bija spējīgi transmutēt bāzes metālus zeltā, bet tā esot bijusi viņu prasmes zemākā forma un neesot paveikta ar parastas ķīmiskas reakcijas nozīmi. Lai metālus varētu fiziski transmutēt, vispirms alķīmiķim jātransformē pašam sevi, tādējādi iegūstot spēju darboties kvazi-maģiskā un pneimatiskā stilā. Etvuda apgalvo, ka alķīmiķu pieminētā sākotnējā matērija, filozofiskais dzīvsudrabs, sākotnējais haoss, jeb Dzīves Gars ir nesverams bezmiesīgs ēters. Alķīmiskais trauks ir pats cilvēks, un esot transam līdzīgā stāvoklī, adepts varot „magnētiski” tuvoties šim ēterim jeb pirmatnējai gaismai un sabiezināt, pārvērst to par filozofu akmeni – universālo pārmaiņu un eksaltācijas bezmiesīgo starpnieku. Hermētiskās mākslas īstā laboratorija ir pats cilvēks un Sevis-Zināšana ir visas alķīmiskās tradīcijas sakne. Alķīmijai neesot nekā kopīga ar ķīmijas moderno zinātni. Jāpiezīmē, ka Etvudas „Hermētiskās Mistērijas” skice ieņēmusi savus apveidus, pateicoties viņas interesei par Mesmerismu. Ēters, kas veido hermētiskās manipulācijas bāzi, ir tas pats starpnieks, caur ko Mesmerisma uzskatā tika pārraidītas planetārās ietekmes un dzīvnieku magnētisms.

Savienoto Valstu armijas ģenerālis Ītans Alans Hičkoks (1798-1870) ierosināja no Etvudas atšķirīgu, taču joprojām garīgu uzskatu par alķīmiju. Viņa galvenais darbs ir Piezīmes par alķīmiju un alķīmiķiem (Remarks upon Alchemy and the Alchemists). Hičkoka alķīmisko tekstu interpretācija ir morāla un kristietiska, piesakot, ka alķīmiskie teksti ir alegorijas, asplēpti apraksti morālai dzīvei. Viņš apgalvo, ka alķīmiķi nedarīja pat neko līdzīgu ķīmiķiem, un, ka alķīmijas subjekts ir bijis cilvēks, un tās objekts – cilvēka pilnība, vai vismaz cilvēka uzlabojamība. Filozofiskais dzīvsudrabs esot tīra apziņa, un, ja vienreiz sasniegta, tā viegli novedot līdz filozofu akmenim, kas ir pilnīgas morālās dzīves simbols. Cilvēka būtības uzlabošana notiek nevis caur psihisku eksaltāciju eksistences augstākajos plānos, bet drīzāk caur īstas reliģijas un morāles praksi. Hičkoks alķīmiju uztvēra kā ortodoksālās reliģijas dimensiju.

Gan Etvuda, gan Hičkoks izraisīja rezonansi. Francijā radās Elifasa Levija (Eliphas Levi alias Aphonse Louis Constant, 1810-75) sekotāju ezoteriska kustība, arī Anglijā veidojās okultistu grupējumi. Ezoteriķi – Anna Kingsforda (Anna Kingsford, 1846-88) un Edvards Meitlends (Edward Maitland, 1824-97) izveidoja Hermētisko Biedrību, publicēja Corpus Hermeticum un nodarbojās ar ‘Augstāko Alķīmiju’, vienādojot alķīmiju ar reliģiju. Viens no ražīgākajiem ezoteriķiem bija Artūrs Edvards Vaits (Arthur Edward Waite, 1857-1942), kurš publicēja daudz grāmatas, saistītas ar okulto tematiku – sākot no Brīvmūrniekiem un Rozenkreiceriem līdz pat velna izpratnei un kabalai, bet vairums darbu veltīti alķīmijai. Vaitaprāt, alķīmiķi strādāja pie īstiem, fizikāliem procesiem, taču šie procesi bija tikai „Universālās Attīstības teorijas” materiālā manifestācija. Tāpat kā augstākminētie divi autori, arī Vaits uzskatīja, ka veiksmīga metālu transmutācija ir alķīmiskā darba zemākā forma.

Taču nevienam no modernajiem autoriem nav bijusi tik liela ietekme alķīmijas percepcijā kā K. G. Jungam. Interese par okultismu viņam bijusi jau jaunībā, un kā pierādījums tam kalpo viņa doktora disertācija ar nosaukumu „Par tā saucamo okulto fenomenu psiholoģiju un patoloģiju” (1902). Jungs bija iepazinies ar Herberta Zilberera darbiem par alķīmisko simbolismu. Junga alķīmijas izpratni var sakoncentrēt apgalvojumā – tas, ar ko ir jāapietas, nav vis ķīmiskie eksperimenti kā tādi, bet gan dzīvi psihiskie procesi, izteikti pseido-ķīmiskā valodā. Jungaprāt, alķīmiķi mazāk nodarbojās ar ķīmiskajām reakcijām, to rūpes bija noteiktu psihisko stāvokļu parādīšanās. Alķīmijas prakse iesaistīja „aktīvās imaginācijas” metodes lietojumu, kas noveda pie halucināciju apvīta stāvokļa, kurā adepts „projektēja”, „izsvieda” savas psihes saturu uz vielu, kas atradās pārtvaices retortē. Junga uzmodelētais alķīmiķis burtiski „redzēja” sava paša bezapziņu, kas izteica sevi ekscentrisku arhetipisku attēlu formā, kas būtībā bija kolektīvās bezapziņas „ielaušanās” apziņā.  Par cik alķīmijas primāro lomu Jungs saskatīja bezapziņas kontekstā, viņš devalvēja alķīmisko tekstu ķīmisko saturu. Tāpat kā Etvuda un Hičkoks, viņš atteicās par alķīmiju domāt kā tikai par protoķīmiju. Alķīmijas īstā nozīme esot psihes transformācija; psihes, kura var projektēt savu saturu uz jebkāda veida matēriju, vielu. Jungs uzskatīja, ka paracelzieši, nodarbojoties ar alķīmiju, vairs nebija saistīti ar „personības integrāciju” – viņi bija vairāk tehniķi un zinātnieki ar blakus interesi par simbolismu. Savukārt Bēmes sekotāji pārvērtuši alķīmiju vien dievbijīgā literatūrā. Alķīmija esot sākusi dalīties ap septiņpadsmitā gadsimta sākumu modernajā ķīmijā no vienas puses, un no otras puses – hermētiskajā teozofijā.

Vēl ir jāpiemin tā sauktais panspihiskais alķīmijas izpratnes modelis. Tajā ierakstās pazīstamais reliģiju pētnieks Mirča Eliade, kura eseja ar nosaukumu „Metalurģija, Maģija un Alķīmija” jau saturēja to domas kodolu, kura elementi sastopami vēlāk tik populārajā darbā „Smēde un tīģelis” (The Forge and the Crucible). Līdzīgi Jungam, arī Mirčam Eliadem jaunībā bija saistība ar deviņpadsmitā gadsimta populāro okultismu. Studenta gados viņš bija Rūdolfa Šteinera aizsāktās Antropozofijas kustības sekotājs, kas arī veicināja dedzīgu interesi par alķīmiju. Par alķīmiju domāja kā tādu disciplīnu, kuras galvenā nozīme bija ietverta soterioloģijā.[5]  Alķīmiķis, protams, varēja strādāt tangenciāli, tas ir, daļēji ar ķimikālijām un metāliem, bet īstā izziņa attiecās uz dvēseli. Eliade nebija psihoanalītiķis, tāpēc izvairījās no analītiskās psiholoģijas terminoloģijas, lai gan viņa un Junga domu saturs pārklājās, piemēram, jautājumā par alķīmiķa apziņas stāvokļa izmaiņām – abi uzskatīja, ka alķīmiķi pieredzēja sākuma stāvokli, kas noveda līdz apziņas noteiktiem stāvokļiem, ne-iniciātiem nesasniedzamiem.  Alķīmijas ķīmiskā puse izpaudusies tad, kad disciplīna „pagrima”, „deģenerējās” no savas pirmatnējās vienkāršības. Par alķīmijas galveno raksturojuma pazīmi Eliade uzsvēra vitālismu. Viņš fokusējās uz tiem alķīmiskajiem tekstiem, kuri vēstīja par metālu augšanu caur to „mīlestību” un „kāzām” iekš zemes. Tādējādi alķīmija reprezentēja „organiska” pasaules uzskata daļu pretēji modernās zinātnes mehāniskajam uzskatam. Eliada panpsihiskais alķīmijas redzējums bija līdzīgs ietekmīgās ķīmijas vēsturnieces Helēnas Mecgeres (Helene Metzger) viedoklim. Līdzīgi Eliadem, viņa apgalvoja, ka alķīmija ir vitālistiska (hilozoisma[6] mācības elements), un ka mehāniskais pasaules uzskats šo īpašību izskauž. Vēl pie panspihiskās pieejas pieskaitāma Betija Dž. T. Dobsa (Betty Jo Teeter Dobbs), kura līdzās vitālismam uzsvēra reliģiskās apgaismības noti alķīmijas vēstures izpratnē, Karolīna Maršāna (Carolyn Merchant), kura aizstāvēja uzskatu, ka alķīmiķiem bija garīgs dabas redzējums, un Evelīna Foksa Kelera (Evelyn Fox Keller), kura uzskatīja, ka „hermētiskā tradīcija” (viņa to vienādoja ar alķīmiju) un „mehānicisms” kalpoja kā divi pretstati.

 

Tagad sasummēsim iegūto vienādojumu. Tātad, alķīmiķu primārais mērķis neesot bijis ķimikāliju pārmaiņas, bet gan, izmantojot ķīmikāliju terminoloģiju, veidot garīgos, morālos vai arī mistiskos procesus alegoriskā maskējumā. Pamata metālu transmutācija cēlmetālos tādējādi uztverama kā trops un netieši norādoša instrukcija paša alķīmiķa transcendentālajai transformācijai – no pamata, zemiskā stāvokļa uz cēlāku, garīgāku, morālāku, dievišķāku stāvokli. Alķīmijas historiogrāfijā min trīs strāvojumus, kas rezprezentē šo viedokli. Tie ir – ‘garīgās’ pieejas pārstāvji (Etvuda, Hičkoks, Vaits), Junga psiholoģiskā pieeja un panpsihiskais alķīmijas izpratnes modelis (Eliade, Mecgere, Dobsa, Maršāna).

 

Jautājums, vai alķīmija būtu jāaktualizē, manuprāt, paliek enigmātiski nevajadzīgs, ja pieļaujam vienu nosacījumu. Proti, mēs katrs individuāli un arī cilvēces līmenī jau izejam noteiktu attīstības fāzi. Alķīmiskajā procedūrā stadijas raksturojamas ar krāsām – populārākās – nigredo (melns), albedo (balts), citrinitas (dzeltens), rubedo (sarkans). Varbūt kāds iestrēdzis nigredo fāzē, bet cits sublimējis savu būtību līdz rubedo. Un vai par planētu kopumā var teikt,ka tā atrodas, piemēram, albedo fāzē? Vai Jums alķīmiskā nigredo fāze neatgādina kristietisko grēkā krišanu, tas ir, iekrišanu matērijā?

Opus Magnum (Lielais Darbs) sākas šeit, ikdienas telpiskajās struktūrās, un, kas nav rūpīgs mazās lietās, tam lielās netiks uzticētas.

Ms..: K.M.

[1]Sk.: Мэнли Палмер Холл.Энциклопедическое изложение масонской, герметической, каббалистической и розенкрейцерской символической философии. c. 7.

[2] Par paferiem runā franču novelists Žaks Saduls savā darbā „Alķīmiķi un zelts” (Жак Саду. Алхимики и золото. Киев: София. 1995, c.18 – 19) , atsaucoties uz Renē Markara darbu „Īsa ķīmijas un alķīmijas vēsture”, akcentējot paferu un hermētiskās mākslas adeptu atšķirības. Tās ir ieslēptas nodomu tīrībā.

[3] Sk.: William R. Newman, Anthony Grafton. (Eds.) Secrets of Nature: Astrology and Alchemy in Early Modern Europe. Cambridge: The MIT Press. 2001, P. 385 – 421

[4] Trops – pārnestā nozīmē lietots vārds, vārdu savienojums.

[5] Soterioloģija – mācība par cilvēka dvēseles pestīšanu no ļaunuma un nāves.

[6] Hilozoisms – filozofiska mācība, kuras pamatā ir pieņēmums, ka dzīvums, justspēja un domātspēja piemīt visu veidu matērijai.

Comments are closed.