Arhitektūras orderi un to interpretācija brīvmūrniecībā

Kas ir arhitektūras orderis?

Sāksim ar pašu nosaukumu. Vārds “orderis” nāk no latīņu valodas vārda ordo, kas nozīmē kārtība. Tā ir kartība, kas nosaka klasiskās arhitektūras kompozīcijas veidu, kurā tiek izmantoti noteikti elementi, izkārtoti noteiktā kārtībā. Arhitektūras orderi veido vertikālie elementi (kolonnas, pilastri) un horizontālie elementi (ēkas augšējā daļa, pārsegums – antablements ar trijstūrveida pārsegumu – frontonu). Antablements savukārt tradicionāli sastāv no arhitrāva, frīzes un karnīzes. Dažreiz šāda veida konstrukciju apraksta kā portiku. Kāpēc tik liela uzmanība tieši portikam? Tas bija Senās Grieķijas arhitektūras strukturālais pamats. Vēlāk romiešu periodā, kad arhitektūra kļuva sarežģītāka, tas vienalga bija ēkas ievērojamākais elements.

Viena, bieži sastopamā kļūda, kuru bieži pieļauj, ir tas, ka par orderi uzskata tikai kolonnas tipu. Īstenība orderis iekļauj sevī gan kolonnas, gan antablementu, gan pamatu – to elementus un proporcijas.

Kolonna parasti ir arhitektūras ordera visredzamākais elements, un nosaka pāreju elementu izmēru, tipu un izvietojumu. Kad veido orderi, par atskaites punktu parasti izmanto moduli, kas ir kolonnas lejasdaļas diametrs. Atbilstoši konkrēta ordera proporcijām izskaitļo kolonnas augstumu (piemēram, modernā Doriska orderī tā attiecības ir 1/8) un izmanto atbilstoša ordera dekorējumus. Līdzīgi izskaitļo antablementa un bāzes izmērus.

Zināmā mērā arhitektūras orderi var salīdzināt ar cilvēka ķermeņa proporcijām vizuālā mākslā. Cilvēki ir ļoti dažādi, bet ir noteiktas ķermeņa daļas proporcijas, kuras jāievēro. Atkarībā no tā, vai zīmējam vīrieti vai sievieti, proporcijas kā arī anatomiskās detaļas atšķirsies. Līdzīgi senie grieķi arī uztvēra arhitektūras orderus. Slavens seno romiešu arhitekts Vitruvijs (Marcus Vitruvius Pollio) stāsta mums kā kolonnu proporcijas atspoguļo cilvēka ķermeņa proporcijas. T.i., cilvēka augstums un pēdas garums ir apmēram 1/6 (vai vismaz tā tas bija Vitruvija laikos), un tas arī kļuva par seno doriskas kolonnas pamata un augstuma proporciju.

Slavens arhitektūras vēsturnieks Šuazi arī atzīmē:

“(Arhitektūras orderi) rada tādu iespaidu, it kā viņi ir dzīvi organismi, harmonijas un līdzsvara pilni, kas elpo ar individuālu dzīvi. Tie ir daiļuma idejas visaugstākā izpausme, kāda jebkad bija radīta arhitektūrā.”

Vēl viena asociācija kas Senā Grieķijā bija saistīta ar arhitektūras orderiem – ir mūzikas skaņkārtas, kas arī ir muzikālo intervālu kartība un savstarpējās proporcijas. Tie arī bija atribūti dažām grieķu ciltīm un reģioniem (Doriskā, Līdiskā utt.). Tiem senie grieķi arī pierakstīja ētiskas vērtības. Var teikt, ka muzikāla harmonija un arhitektūras harmonija pakļaujas līdzīgiem principiem, un Seno Grieķu templis bija “mūzika akmenī”, bet arhitekta un komponista darbi bija pielīdzināti viens otram. Kā teica arhitekts un rakstnieks Roberts Čithams:

“Klasicisms ir nevis arhitektūras stils, bet arhitektūras disciplīna, kas balstās uz harmonijas un aksiālisma principiem, un tā atrodas ārpus laika”

Cik daudz ir arhitektūras orderu?

Senie grieķi agrīnā klasiskā periodā teiktu mums, ka ir divi pamatorderi – doriskais un joniskais, kā arī, ka ir reta joniskā ordera variācija, ko sauc par korintisko. Vēlāk helēnistiskā laikmetā runa jau bija par trim atsevišķiem orderiem (t.i. par dorisko, jonisko un korintisko). Romieši šo tradīciju pārņēma. Vitruvijs raksta par trim orderiem, bet piemin vēl divus specifiskus romiešu orderus. Viņš gan nesauc tos tieši par orderiem, ļoti stipras grieķu kulturālās tradīcijas inercijas dēļ, bet de facto apraksta tos kā atsevišķus orderus. Vēlāk, renesanses laikā, tie iegūst nosaukumus – toskāniskais un kompozītorderis, respektīvi, un mēs dabūjam kanonisko piecu orderu sistēmu, kuru izstrādāja XVI gadsimta arhitekts Dakomo Viņjola (Giacomo Barozzi da Vignola).

Dažreiz tiem pievieno arī seno grieķu dorisko orderi, jo arhaiskais grieķu doriskais orderis diezgan atšķiras no tā doriskā ordera, kas bija formalizēts renesanses ērā. Dažreiz arī nācās dzirdēt par eolijas, attikas un citiem orderiem, bet tas ir tikai vēsturnieku veids kā aprakstīt specifiskas lokālas arhitektūras tradīcijas, un tie nav uzskatāmi par īstiem arhitektūras orderiem.

Rezumēsim: ir pieci arhitektūras orderi, no kuriem trīs tiek uzskatīti par “klasiskiem”. Atcerēsimies šos ciparus – trīs un pieci, jo tie mums būs vajadzīgi, kad runāsim par orderu simbolismu brīvmūrniecībā.

Īsumā aprakstīsim visus piecus.

1. Doriskais orderis.

Dorisko orderi uzskata par visvecāko. Tā nosaukums cēlies no grieķu cilts dorieši nosaukuma.

Šī kolonna ir vienkārša, ar divdaļīgu kapiteli, bez bāzes (romiešu variantā bāze gan paradās). Senos pieminekļos kolonnām ir koniska forma ar plašu pamatu.

Arhitravs ari vienkāršs bez iedalījumiem. Svarīga doriska ordera pazīme ir tās frīze, kuru rotā metopes (ciļņi) un plātnes ar vertikāliem iegriezumiem (triglifi). Tiek uzskatīts, ka tās ir atmiņas par tiem laikiem, kad tās bija izgatavotas no koka. Šajā gadījuma arhitravs bija tas baļķis, kas guļ uz kolonnām, un triglifus veidoja perpendikulāri uzlikti pārklājuma baļķi, metopes bija tukšas vietas starp viņiem, kas aizsegti ar dekoratīviem vairodziņiem.

Vitruvijs rakstija, ka doriskais orderis reprezentē “viriešu ķermeņa proporcijas, stiprumu un skaistumu”. Tam pierakstīja īpašības – vienkāršību, stingrumu un izturību.

Doriskā ordera augstuma pret pamatu proporcijās Senajā Grieķijā bija 6-7, bet pēc Vinjolas sistemas – 8.

2. Joniskais orderis.

Nosaukums cēlies no grieķu cilts – jonieši.

Šim orderim ir raksturīgas labi atpazīstams kapitelis ar volūtām (izliektiem dekoratīviem elementiem), kas atgādina gliemežvākus vai auna ragus, dziļas kanelūras (padziļinājumi uz kolonnu virsmām) un obligāta bāze (pamats, uz kura novietota kolonna). Pati kolonna ir slaidāk un smalkāk neka doriskā. Frīze izveidojas acīmredzami jau tajā laikā, kad ēkas taisīja no akmens.

Runājot par specifisko kapiteli – tam ir divas izcelsmes versijas. Pirmā – tās rašanās pamatā bija austrumu (Mesopotamijas un Ēģiptes) kolonnas. Otrā – tas ir koka arhitektūras mantojums un reprezentē “spilvenu”, kas palīdz kolonnai turēt pārklājošo baļķi.

Salīdzinājumā ar stingro dorisku stilu, joniskais izdalās ar maigumu, gleznainību, emocionalitāti, izsmalcinātību un ar mazu dekoratīvo elementu pārpilnību.

Pēc Vinjolas sistēmas, joniska ordera augstuma pret pamatu proporcijās ir – 9.

Vitruvijs raksta kā tas atspoguļo “sieviešu grāciju” un, ka jonieši to izgudroja, lai pasvītrotu savas kultūras tradīcijas.

Kopumā abi šie orderi veido lielako daļu no seno grieķu arhitekturas. Un, lai saprastu viņu dziļāku simbolisko nozīmi, pievērsim uzmanību tas nosaukumiem: doriskais un joniskais. “Doriešu iebrukums” (XIII – XII gds. p.m.e.) bija Seno Grieķu vēstures fundamentālais notikums, kas noteica tās turpmāko kultūras attīstītību. Zināmā mērā tas bija līdzīgs tam, kā ģermāņu tautas iekaroja Romas Impērijas zemes, protams daudz mazāka mērogā. Dorieši iznīcināja senās valstis un uz to pamata izveidoja jauno grieķu Polisu pasauli. Dorieši veidoja jauno valdošo slāni, bet ātri sāka saplūst ar pamatiedzīvotājiem, kā piemēram tas notika Atēnās, kur doriskā ietekme bija minimāla. Pretējo attīstības variantu demonstrēja Sparta, kurā dorieši ar Likurgas likumu palīdzību no visa spēka mēģināja uzturēt distanci no lokāliem iedzīvotājiem un turpināja senču tradīcijas un tikumus, kultivējot askētismu, vienkāršību un kareivīgumu. Šo divu attīstības ceļu dihotomija arī veidoja grieķu kultūras galveno jautājumu – vai vajag attīstīt izsmalcināto kultūru, intelektuālo dzīvi, būt atvērtiem citu tautu pieredzei, jeb jāpaliek uzticīgiem senču mantojumam, saglabājot vienkāršību un skaidrību. Mēs redzam kā šīs kulturālas paradigmas atspoguļojas, sākot ar Homēra Iliadu un Odiseju un beidzot ar Peloponēsa Karu. Tās veido divus Grieķu kultūras pamatus – tieksmi pēc attīstības un izsmalcinātības, un tieksmi pēc vienkāršības un skaidrības. Tie ir pamati, kuri īstenībā papildināja viens otru, un kuri atspoguļojas joniskā un doriskā orderu strīdā un harmonijā.

3. Korintiskais orderis.

Šim orderim raksturīgas vieglas proporcijas, vēl slaidākās un augstakās nekā joniskā ordera kolonnas. Galvenā raksturīgā detaļa – grezns, četrstūrains kapitelis, kuru dažreiz sauc par grozu vai kausu, rotāts ar stilizētām akanta lapām. Ir pamats domāt, ka senatnē tos izgatavoja no bronzas, un tikai tālāk iemācījās kalt akmenī. Virsma rotāta ar kanelūrām. Frīze kopumā atgādina jonisku stilu, tomēr bagātāk izrotāta.

Vitruvijs raksta, ka šī ordera “māte bija joniskais orderis un tas atspoguļo jaunavas slaidumu”.

Leģenda vēsta, ka Atēnu tēlnieks Kallimahs reiz gāja gar kapsētu, un ieraudzīja korintiešu jaunavas bēres. Draudzenes savāca mazas lietiņas kas piederēja nelaiķei, ielika tās grozā, un atstāja to uz kapa, uzliekot virsū dakstiņu. Pēc kāda laika Kallimahs atkal gāja gar to pašu vietu un pamanīja, ka akanta augs ir izaudzis cauri grozam un tā lapiņas skaisti karājas apkārt groza malām. Šī aina tik ļoti iepatikās Kallimaham, ka viņš izveidoja kolonnu ar līdzīgu kapiteli un trejādi – korintiešu orderi.

Neskatoties uz leģendas acīmredzamu mākslīgumu, no tā var tomēr izdarīt dažus svarīgus secinājumus. Pirmkārt, pievērsim uzmanību akanta augam. Šo augu vai drīzāk nezāli var salīdzināt ar mūsu dadzi vai pienenēm, tas aug ātri un visur. Kopš seniem laikiem akants asociējas grieķu kultūrā ar nāvi, to tēlu bieži var sastapt uz visiem objektiem, kas saistīti ar apbedīšanu vai mirušā pieminēšanu. Ļoti tipiski bija, piemēram, veidot kapa pieminekļus akanta formā. Tam par iemeslu varēja būt tas, ka pirmais augs, kas parādās uz svaiga kapa Grieķijas akmeņainā augsnē – ir tieši akants.

Ap V gadsimtu p.m.ē. grieķu reliģija piedzīvoja krīzi, un sāk attīstīties mistēriālie kulti, kas māca par nāvi un nemirstību. Šajā kontekstā akants sāk asociēties arī ar nemirstības un nāves pārvarēšanas ideju. Akantu bieži izmantoja Dionisa kultā. Ir arī piemiņas, ka tas bija iesaistīts Eleusinas Mistērijās. Tāpat ir pamats domāt, ka korintiešu orderim sakumā bija kāda reliģiska nozīme. Interesanta ir arī tā asociācija ar jaunavu gan pašam orderim kopumā, gan konkrēti šajā leģendā par mirušo meiteni. Šis vārds Κόρη (jaunava) kalpoja arī kā Persefonas vārds.

Vēlāk helēnisma un Romas ēras laikā, tas kļuva populārs un bija plaši pielietojams pateicoties tieši savam greznumam.

Pēc Vinjolas sistēmas, korintiskā ordera augstuma pret pamatu proporcijās ir – 10.

Mēs nonākam pie Senas Romas laikmeta, kur pie augšminētiem klasiskajiem orderiem tika pievienoti vēl divi.

4. Toskānas orderis.

Parasti šo orderi apraksta kā senā Itālijas doriskā ordera versiju.

Tā kolonnas ir vēl zemākas un pamatīgākas, nekā doriskās kolonnām, parasti bez bāzes. Vienmēr bez kanelūrām. Divdaļīgs kapitelis un antablements bez rotājumiem.

No vienas puses to šo orderi var interpretēt kā vienkāršotu dorisko, kas zaudējis vairākas detaļas, pat savu antablementa dekorējumu. No otras puses, toskānas orderis ar savām antablementa proporcijām atgādina jonisko kolonnu, un to var interpretēt arī kā doriskā un joniskā orderu kombināciju.

Gan Romas, gan renesanses laika autori uzskatīja, ka šis orderis ir vairāk piemērots saimnieciskām un militāram ēkām: noliktavām, cietokšņiem, karaostām utt.

Pēc Vinjolas sistēmas, toskānas ordera augstuma pret pamatu proporcijas ir – 7.

5. Kompozītorderis.

Tulkojumā no latīņu valodas vārds compositus nozīmē sastāvošs no vairākām daļām, sarežģīts.

Būtībā tas ir joniskā un korintiskā ordera apvienojums. Kapiteļa daļā tiek izmantotas volūtas un akanta lapas. Antablements parasti ir dekorēts nedaudz mazāk, nekā korintiskais. Šo orderi diezgan grūti precīzi aprakstīt tā sintētiskās dabas dēļ.

Pēc Vinjolas sistēmas, kompozīta ordera augstuma pret pamatu proporcijas ir – 10.

Arhitektūras orderi brīvmūrniecībā.

Aprakstot īsumā orderu sistēmu, izskatīsim tagad, kādu lomu tie spēlē brīvmūrnieku simbolikā. Un, pirmkārt, uzdosim jautājumu – kāpēc vispār tāds specifisks temats kā arhitektūras orderi, ieguva tādu nozīmi brīvmūrnieku vidū? Pirmais iemesls, ir protams tieša brīvmūrniecības saistība ar arhitektūras mākslu. Bet ir arī vēl cits iemesls. XVI – XVII gadsimti ir laiks, kad renesanses vilnis sasniedza Ziemeļeiropu un tajā skaitā Lielbritāniju. Šajā jaunā kulturālā paradigmā arhitektūra spēlēja gandrīz manifesta lomu jo visredzamākā veidā demonstrēja antīkās pasaules skaistuma un ētisko vērtību atdzimšanu, tai skaitā tādu telpu iekārtošanas veidu, kas balstīts uz prāta un universāliem harmonijas likumiem.

Hansa Vredemana de Vrie allegorijas “Arhitektūras Orderi un Jutekļi” (XVI gadsimts):

• 

• 

• 

• 

• 

Brīvmūrnieku ložas savukārt arī veidojās un attīstījās kā platformas, kur prātīgie un tikumīgie cilvēki var apvienoties pamatojoties uz seniem universālās harmonijas principiem. Nav brīnums, ka brīvmūrnieki juta arhitektūrā līdzīgu garu, aktīvi par to interesējās un padarīja šos simbolus par savējiem. Un ne tikai brīvmūrnieki. Arhitektūra, līdzīgi kā kosmonautika XX gadsimtā, toreiz bija tajā laikā ļoti populārs temats par kuru interesējās visi izglītoti un apgaismoti cilvēki.

Aheman Rezon – viena no pirmajām brīvmūrnieku konstitūcijam apraksta šo situāciju šādi:

“Šķiet, ka tās (arhitektūras) veicinātāju un viņu pēcnācēju ietekme, uzņēmības un drosmes sasniegumi ir pārņēmuši mūsdienu laikmetu gandrīz ar reliģisku bijību; un izskatās, ka cilvēku enerģija un intelektuālās spējās koncentrējas un realizējas arhitektūrā. Šķiet, ka šai uzdrīkstēšanās un sacensību gara atdzimšanai, ko izraisīja mākslinieki, piemita atjaunojošs gars, kas atdzīvināja Eiropu no tās garīgās aizmirstības, kurā tā bija iekritusi. Laikmeta gars iemiesojas tās arhitektūrā.”

Trīs Klasiskie orderi.

Iepriekš mēs runājam par to, ka arhitektūras orderi eksistē divos veidos – kā trīs un pieci. Šie cipari ir arī tie fundamentālie principi, kuri strukturē lielāko daļu no ložas elementiem un tās simboliku. Sena formula, kas nosaka ložas organizatorisko struktūru skan:

J: Kas ložu dara pareizu un pilnīgu?

A: Trīs viņu vada, Pieci viņu apgaismo, Septiņi to dara pareizu un pilnīgu.

J: Kas atbalsta ložu?

A: “Gudrības”, “Spēka” un “Dailes” Kolonnas.

J: Kā šīs simboliskās kolonnas var atbalstīt ložu?

A: Gudrība rada domu, Spēks to realizē, Daile padara skaistu.

Godājamais vadītājs asociējas ar Gudrības kolonnu, palīgi – ar Spēka kolonnu un Skaistuma kolonnu. Simboliskās kolonnas savukārt tradicionāli apraksta kā piederīgas klasiskiem orderiem (izejot no augstāk aprakstītam orderu ētiskām kvalitātēm). Spēka kolonna ir Doriska, Gudrības kolonna ir Joniska, Daile – Korintiska.

Emulation rita katehisms izklāsta šīs asociatīvās līnijas starp arhitektūras orderiem, simboliskām ložas kolonnām un ložas virsniekiem nedaudz plašāk:

J: Kāpēc trīs vada ložu?

A: Tāpēc, ka Trīs Lielie Meistari pārvaldīja Pirmo Jeruzalemes Tempļa būvniecību. ķēniņš Zālamans, Tiras Valdnieks Hirams un Hirams Abifs.

Un cita vietā:

J: Kas atbalsta ložu?

A: Trīs Dižas Kolonnas.

J: Kā tās saucās?

A: “Gudrība”, “Spēks” un “Daile”.

J: Kāpēc “Gudrība”, “Spēks” un “Daile”?

A: Gudrība rada domu, Spēks to realizē, Daile padara skaistu.

Visums ir Dieva Templis. “Gudrība”, “Spēks” un “Daile” ir blakus Viņa tronim kā viņa darbu atbalsts. Jo Radītāja Gudrība ir bezgalīga, Viņa Spēks ir visvarens, bet Skaistums staro cauri visai radībai kā simetrija un kartība (…). Trīs dižās kolonnas kas atbalsta brīvmūrnieku ložu, simbolizē šos Dievišķos atribūtus, un arī reprezentē ķēniņu Zālamanu, Hiramu – Tiras Valdnieku un Hiramu Abifu.

J: Kāpēc tieši viņus?

A: Ķēniņu Zālamanu viņa gudrības dēļ, pateicoties kurai Jeruzalemes Templis bija uzbūvēts un veltīts Dievam. Hiramu, Tiras Valdnieku – viņa speka dēļ, kuru viņš izrādīja, atbalstot būvniecību ar cilvēkiem un resursiem. Hiramu Abifu – viņa smalkuma, prasmīguma un meistarības dēļ, kas ļāva viņam izdaiļot Templi.

J: Mums nav tādu Arhitektūras orderu, kas saucas “Gudrība”, “Spēks” un “Daile”. Pie kādiem no esošiem tie pieder?

A: Pie visslavenam – Joniskā, Doriskā un Korintiskā.

Un tā, mēs redzam, kā veidojās asociatīvā ķēde no vairākiem elementiem. Piemēram, doriskais orderis – Spēka kolonna – Vecākais Sargs – Tiras Valdnieks Hirams. Šādas asociatīvas ķēdes pārklāj visu, kas atrodas ložā, apvienojot visu vienā tīklā un padarot ložu par dzīvu mikrokosmu.

Vizuālā Reprezentacija.

Jau vienā no pirmajiem publicētiem brīvmūrnieku dokumentiem, tā saucamajā “Atmaskošana” (Three Distant knocks, 1760) ložas shēmā mēs redzam sekojošu piezīmi:

“Vecākam un Jaunākam Sargiem rokas vai blakus kolonnas ir 20 collu garas”.

Kā raksta pētnieks Kents Atkins, agrīnās ložas atbilstoša ordera kolonnas stāvēja aiz tās vadītāja un divu Sargu vietām. Bet šī tradīcija ātri izzuda un trīs kolonnas sāka apvienot ar trim svečturiem.

Pieci arhitektūras orderi.

Formulas “Trīs vada ložu, Pieci to apgaismo, Septiņi padara par pareizu un pilnīgu” otrā daļa (Pieci to apgaismo) parasti tiek saistīta ar “paplašinātu” piecu arhitektūras orderu sistēmu. Jautājums par pieciem orderiem parādās jau vienā no vecākajām brīvmūrnieku katehēzēm “A Mason’s Examination” 1723.gadā. Tajā pat gadā iznākušajā Andersona Konstitūcijā pirmo lapu rotā bilde ar piecu dažādu orderu kolonnu arkādi.

Ieskatīsimies atkal Emulation lekcijā:

J: Kāpēc pieci apgaismo ložu?

A: Jo tā ir piecu dižo Arhitektūras orderu alūzija: Toskānas, Doriskais, Joniskais, Korintiskais, Kompozīts…

Tālāk seko gara pasāža, kuras galvena doma ir kā:

“Brīvmūrniecība un civilizācija ir kā divas masas – deviņi, kas attīstās līdzīgi. Un arhitektūras orderu veidošana atzīmē viņas izaugsmi un progresu.”

Piecinieks, kā arī pārdomas par cilvēka un cilvēces progresu ir saistītas brīvmūrniecībā ar tās otrā grāda sistēmu. Un nav brīnums, ka mēs varam redzēt orderu nosaukumus uz dažiem Vītņu Kāpnes (Winding Starcase) zīmējumiem, kas dažos ritos ilustrē otro grādu, kur kāpnes ir sadalītas uz trim, piecām, un septiņā grupām.

Atzīmēsim, ka Memfisas-Micraima ritā, otrajā grādā ir sava, unikāla arhitektūras orderu interpretācija.

fr∴ A∴

Izmantotā Literatura.

1. Огюст Шуази. Всеобщая история архитектуры, Эксмо, 2019.
2. Рикверт Дж. Коринфский ордер, Архитектура мира: «Запад Восток: Античная традиция в архитектуре», Архитектура, 1994.
3. H. Kent Atkins. The Five Noble Orders of Architecture Prestonian lecture, Swan Press, 1968.
4. The Lectures of the Three Degree in Craft Masonry, Lewis, 1974.
5. Huw Pritchard. The Winding Staircase, Lewis, 2014.
6. Альберт Пайк. Magnum Opus или Великое Делание, Ганга, 2018.