Gribas brīvība jeb brīva griba (grieķu: το αύτεξούσιον, latīņu: liberum arbitrium) ir teorija, ka jebkurš indivīds var brīvi izvēlēties, pieņemot lēmumus un pārvaldot savas veiktās darbības. Brīvās gribas teorija uzskata, ka pastāv noteikta sakarība starp brīvību un cēloņiem. Brīvā griba tomēr pakļaujas dabas likumiem. Tomēr dabas likumi pilnībā nenosaka notikumu gaitu. Pastāv dažādi viedokļi par gribas brīvību. Pretējais gribas brīvībai ir determinisms.
Determinisms ir filozofiska mācība par to, ka jebkuru notikumu (cilvēka, sabiedrības) dzīvē nosaka cēlonis vai cēloņu ķēde, savukārt no jebkurš notikums izraisa sekas. Nekas šajā pasaulē nenotiek nejauši vai spontāni. Cilvēkam nav brīvas gribas. Determinisms var pāriet fatālismā.
Fatālisms (latīņu: fatalis liktenīgs) – ticība iepriekš noteiktam, nenovēršamam liktenim, dieva gribai; fatālisms cilvēkus var padarīt pasīvus un padevīgus. Fatālisms raksturīgs reliģijai un dažām ideāliskajām strāvām.
Iespējams, ka patiesība ir kaut kur pa vidu, kā teikts lūgšanā: „Dievs! Dod man spēkus mainīt manā dzīvē to, ko es varu izmainīt, dod man drosmi pieņemt to, kas nav izmaināms manos spēkos, un dod man gudrību atšķirt vienu no otra ”.
Ko mēs tieši savā dzīvē nevaram (vai nedrīkstam) ietekmēt? Vai mums piešķirtā rīcības brīvība ir pietiekama, lai spētu izmainīt savu dzīvi un savu likteni? Vai nepieciešamā informācija par brīvo izvēli cilvēkam ir ģenētiska, vai tā ir jāiemācās? Kur iespējams saņemt informāciju dabiskā veidā par gribas brīvību vai brīvo izvēli?
Cilvēks tomēr nosaka savas darbības mērķi un vēlēšanās sasniegt to dod viņam enerģiju, lai to sasniegtu. Un tomēr, vai mērķis vienmēr tiek sasniegts? Vai darbības gaitā nenotiek korekcijas? Ir jau vēl trakāk – Vai izvēloties mērķi darbojas mūsu brīvā griba? Vai iespējams sasniegt mērķi, kurš ir nereāls? Kādi mērķi ir reāli un kādi mērķi ir nereāli – vai to iespējams atšķirt?
Ja mēs neprotam atšķirt reālu mērķi no nereāla, tad mēs, pats par savi saprotams, pieļaujam kļūdas savu iespēju robežu noteikšanā. Iznāk, ka mēs darbojies ar „mēģinājumu- kļūdu” metodi savā dzīvē. Mūsu esamība(?) vai cilvēciskā daba dod mums iespēju pieļaut kļūdas –ikvienam no mums, arī visai cilvēcei kopumā. Vai tiešām mūsu esamības mērķis ir novest mūs līdz vilšanos savās spējās, līdz tam ka nespējam kaut ko izmainīt savā dzīvē un sevī, līdz mēs nonākam pilnīgā apjukuma stāvoklī? Vai tiešam esamība, mums nespēj paskaidrot „kā tālāk dzīvot?” Vai tikai tas mēs esam/būsim spējīgi saprast, ko mēs esam spējīgi ietekmēt?
Ja mēs vēlamies sasniegt neiespējamo vai izmainīt to, kas nav mūsu varā, tad mēs rīkojamies nepārdomāti kā bērni. Bet bērnu attīstība (tā dabā iekārtots) notiek neapzināti vai instinktu ietekmē. Bet vai mēs kādreiz vispār kļūstam „pieauguši”? Vai mēs savā dzīvē spējam apzināti saprast esamības būtību – īstenību?
Ja cilvēks savā darbībā izvirza mērķi izzināt īstenību? Vai tas ir reāls vai nereāls mērķis? Visa īstenība cilvēkā ir/tiek radīta tikai ar domu. Varētu domāt, ka visa īstenība jau pastāv, tā nerodas, tā izpaužas, kļūst cilvēkam redzama izziņas procesā. Pateicoties saviem maņu orgāniem, cilvēks iztēlojas, kāda izskatās īstenība. Bet, vai tā ir īstenība, vai tā ir tikai cilvēka iztēle?
Cilvēka iztēle ir ierobežota laikā un telpā, bet vai īstenība ir ierobežota laikā un telpā?
Ja cilvēks īstenību iztēlojas ar domu savā apziņā laikā un telpā, tad kā ir ar piedzimšanu un aiziešanu no šīs fiziskās pasaules? Vai piedzimšana un aiziešana ir īstenība, vai tās ir pakļautas brīvai gribai?
Banāls piemērs: Skolniekam ir jādodas uz skolu, taču tā vietā viņš ļoti vēlās iet uz picēriju, vajadzētu ar draugiem, kuriem nav šodien stundas tur pasēdēt – būdams pietiekoši gudrs un zinošs skolnieks viņš mierīgi varētu skolas vietā aiziet uz picēriju, tomēr viņš izvēlas iet uz skolu. Balstoties uz to pieņēmumu, sanāk, ka viņa brīvā griba bija iet uz skolu – viņam bija izvēle un viņš arī izdarīja savu izvēli, taču, ja skatās vispārīgi – tad uz skolu iet viņu spieda apstākļi – neattaisnotas stundas, aizrādījums no skolotāja un vecāku rājiens.
No šī banālā piemēra ir secinājums – brīvā griba ir tikai tad, ja apstākļi ir maznozīmīgi vai tādu vispār nav. (?)
Augusts