Mistikas filozofs J. Bēme ielicis savu artavu cilvēka izpratnes problēmā. Viņa domāšanas maniere organiski ierakstās kopējā 17. gs. vācu renesanses klimatā, ko filozofs A. Rubenis apzīmējis ar izteikumu – starp mistiku un zinātni.
Bēmem cilvēks ir makrokosma mikrokosms, radītās esības fraktālis un dievišķās sēklas nesējs. Tomēr pie savas atklāsmes par cilvēka vietu un uzdevumu viņš nenonāk uzreiz. Pamatīgi izstudējis Svētos Rakstus, viņš tomēr nespēja saprast, kāpēc cilvēka iedabā ir ļaunais. Šī doma nav autentiska, un filozofijas vēsturē pazīstama ar teodicejas nosaukumu. Taču par savdabīgu nosaucams veids, kādā Bēme teicies saņēmis savas zināšanas, savu gnosis – tas ir mistikas ceļš, kas sniedz zināšanas par lietu iekšējo būtību nepastarpināti. Šī tiešā vizionārā pieredze, kas ieved Bēmi savā iracionālajā redzējumā, atklājot rašanās un radītā pamata Sākotni, ir uzskatāma par Bēmes mācības primāro avotu. Sava monumentālā darba „Aurora” 3. nodaļas sākumā Bēme raksta, ka viņa „(..)uzrakstītais nav vis racionāla apcere, bet gan gara impulsa izvērsums.” Taču līdzās tam Bēme bija iepazinies arī ar neoplatonismu, kabalu, astronomiju, hermētismu, lasījis Paracelza un V. Veigela darbus. Tos varētu dēvēt par viņa domāšanas formācijas sekundārajiem avotiem, bet filozofijas vēsturē drīzāk runā nevis par ietekmēm, bet gan par Bēmes un šo mācību jēgas paralēlēm. Attiecības ar viņa laika kristietību vērtējamas neviennozīmīgi. Daļēji tas saistīts ar to, ka viņš atradās tieši uz tā kultūrvēsturiskā nogriežņa iedaļas, kura pārvērtēja tā laika teoloģiskās un izziņas paradigmas, proti, Bēmes tēls uz vēsturiskās skatuves uznāca laikā, kad risinājās asi baznīcas pārveides mēģinājumi zem Reformācijas nosaukuma. 16. un 17. gadsimtā devīze „Reformatio generalis” atspoguļoja tā laika nepieciešamību pēc fundamentālām izmaiņām sholastiskās paradigmas aparātā. Bēme konfliktēja ar Gerlicas ortodoksālo luterāņu mācītaju Gregoru Rihteru, kas aizliedza viņam rakstīt un publicēties. Taču Bēmes galvenais iebildums bija saistīts ar t.s. grāmatu Dievu – ka visa piedāvātā baznīcas dievišķā pieredze balstīta vien uz tekstu lasīšanu un izzināšanu, taču Bēme aicināja pieredzēt dzīvo Dievu katram savā sirdī, atklājoties personiskai atklāsmei, nevis baznīckungu ieprogrammētus vārsmojumus un komentārus Svētajiem Rakstiem.
Bēmes aprakstītais cilvēks vispirms ievietojams lielajā esības rašanās traukā un izprotams tikai caur stāstu par Sākotni. Viņa mācībā šis Sākotnes izejas punkts saistāms ar jēdzienu Ungrund. Burtiski tulkojot no vācu valodas, tas nozīmē „nepamats”. Bēme saskata visa esošā izcelsmi nevis ierastajā „pamatā” (Grund), bet gan „nepamatā” (Ungrund). Jānorāda, ka šī „nepamata” apzīmēšanai viņš izmanto vairākus sinonīmus, un nav konsekvents viena termina lietojumā. Šie sinonīmi ir – Bezdibenis, Bezgalība, Vienība, Haoss, Mysterium Magnum, taču tie visi apzīmē tādu sākotni, kurā viss ir pilnīgi nediferencēts, nekvalitatīvs, nesakārtots un neizzināms.
„Auroras” ievads apraksta radīto, kuru caurstrāvo divas ontoloģiskas kvalitātes: labais, gaišais un ļaunais, tumšais. Bēme raksta: „Mēs atrodam labo un ļauno, un tie ir viens otrā kā viens veselums, atrodami mūsu pasaules visuresamībā – visos spēkos, zvaigznēs, elementos, un arī dzīvajās radībās; neviens radījums, kam ir ķermeniski dabiskā dzīve nevar pastāvēt, ja tajā nav šīs divas kvalitātes.” Tie ir spēki, kas darbīgi arī cilvēka dzīvē. Bēme iezīmē polāro spēku darbību radītajā, bet aizvien vairāk viņu saista viens jautājums: kas ir spēku sākotne? Vai Dievs ir vienlaikus dusmības pilnais un mīlestības pilnais Dievs, kura Paša mūžīgo pretmetu cīņa izverdusi esošo?
Šim Nepamatam nav sākuma, tāpat kā nav beigu; viņam ir mūžīgs sākums un mūžīgas beigas. Tā bezgalīgajā telpā viss vēl ir neitrāls, vienaldzīgs un aizmidzis. Te vēl nav atrodams nekāds pamats un domājams cēlonis; te nav centra, nav principu, nav nekā noteikta un nosakāma. Te ir viss un nekas, kurā atrodas vēl neizpaustā Trinitāte (Tēvs, Dēls un Gars). Te atrodams radīšanas pirmsākums un visa radītā matrice. Šo Bezdibeni Bēme bieži apzīmē kā Mysterium Magum un kā Mūžīgo Haosu, kas gan nenozīmē nekārtību un sajaukumu, bet gan kompleksu plēromu, kas vēl sevi nav attīstījusi un manifestējusi. Šeit haosam ir drīzāk grieķiskā mitoloģijas nozīme kā pirmsākumam, kas pastāvēja pirms pasaules radīšanas. Tā ir tā augstākā mistērija, un tāpēc Bēme saka: „(..)ja jūs gribat to atrast, tad nemeklējiet to manī, bet sevī pašā, taču ne savā prātā.’’
Šī bezdibeņa padziļinājumā atrodas neizdibināma, bezdibenīga ne-radīta Griba, kuru nav iespējams izpētīt tuvāk. To varētu apzīmēt kā latentu sākotnējo Gribu. Tieši šo Gribu Bēme alkst atklāt, kad tā iznāk no tumsas un piešķir pati sev nosacījumus un noteiktību. Runājot par šo Gribu, Bēme bieži piemin lielu, milzīgu Aci, kurā viss brīnās, kurā vēl apslēptā veidā iegūlušās visas formas, krāsas un figūras. Šī Acs neredz neko, jo tā skatās uz nenoteikto, neierobežoto bezgalību, kurā tā nesastop nevienu objektu. Visu radību dzīve ir brīnums iesākuma priekšā, jo bezdibenis par to nezina nekā, un Acs iesākums to visu atrod un rada modeli sevī.
Šī Griba ir tumša, neskaidra, it kā tā būtu nekas; tomēr tā ir alkstoša un grib būt kaut kas, lai tā varētu manifestēt sevi sevī. Griba vēlas tikai pati sevi, jo tai nav nekā cita, ko vēlēties. Tā darina sev Spoguli, kurā tā var ieraudzīt pati sevi. Bēmes spogulis nav tikai saprāta vai domu spogulis, bet arī iztēles un fantāzijas spogulis – saprāta un iztēles kombinācija. Te var savilkt filozofiskās paralēles ar Šellinga Dieva intelektuālās intuīcijas ideju. Bēmes spogulis rāda nesalīdzināmi vairāk par loģiski ideālām formām. Tēlainā Acs, kas lūkojas spogulī, atklāj pati sev visu plēromu – formas, krāsas un figūras; tā atspoguļo Trīsvienīgā Dieva attēlu. Debesīs vai uz zemes nav nekā tāda, kas sākumā nebūtu parādījies spogulī. Bēme apzīmē šo spoguli kā Dieva redzamību vai kā mūžīgo Viedumu (Sofiju), mūžīgo Ideju. Šo Ideju viņš apzīmē arī kā Jaunavu. Šī jaunava stāv mūžības rītausmā un tās atmodā pirms Dievs pats sevi manifestējis, un kurš vilina pats sevi manifestēt, parādot sev sava daiļuma neizmērāmo bagātību. Mūžīgā Ideja jeb Sofija aprakstīta kā Jaunava, jo tā pati neko nerada, bet tikai saņem un atspoguļo attēlu. Lai gan arī mūžīga līdzās Dievam, tā pati nav Dievs, bet tikai viņa „draudzene”. Tā ir bezpersoniska un nesavtīga, jo ir tikai instruments un rīks Dieva sevis manifestācijai. Bēme raksta: „Vispirms ir mūžīgā brīvība, tai ir griba un tā pati ir griba. Katrai gribai tad nu ir tieksme kaut ko darīt vai pēc kaut kā alkt, un iekš tam viņa rauga sevi pašu; iekš sevis viņa raugās mūžībā, kas ir viņa pati; viņa pati sev rada sevis pašas spoguli; viņa aplūko sevi, kas viņa ir, un neatrod neko vairāk kā sevi pašu un alkst pēc sevis pašas.”
Spogulis Dievā jau pašā sākumā nav pilnīgs un pabeigts, bet gan darina un veido sevi pašā spoguļošanās procesā. Pirmais, kas notiek – parādās abstraktas kontūras tam, kas vēlāk kļūs pilns dzīvības un krāsu pārbagātības. Neizdibināmā, neizprotamā Griba, kura ir tikai viena, ir nekas (kā vēl neatklātais, atklājamā snaudas stāvoklis) un tajā pašā laikā viss (kā potenciāli viss iespējamais), tā sāk sevi nojaust un atklāt, un Vienība ierauga sevi kā Trīsvienību, bet Trīsvienība redz sevi kā Vienību. Šajā spogulī Trīsvienība ierauga pati sevi un visus savus mūžības brīnumus, kuriem nav ne sākuma, ne beigas.
Tātad pirmā noteiksme ir Griba bez sākuma, kura nav ne ļauna, ne laba. Tad tā rada sevī vienu mūžīgu labo kā izprotamu Gribu, kas ir šīs neizdibināmās gribas Dēls. Neizprotamā Griba iet tālāk caur tās mūžībā atrasto Gribu, un aiznes sevi sevis pašas mūžīgajā Redzamībā jeb manifestē sevi. Šī pirmā neizdibināmā Griba tiek saukta par Tēvu, un otrā, iedomātā, iztēlotā jeb radītā Griba – par Dēlu. Izeja no neizdibināmās, tumšās un bezgalīgās Gribas jeb Tēva caur iedomāto Esamību jeb Dēlu, tiek saukta par Garu, jo tas veic ceļu ārā no Esamības tālāk uz Gribas kustību un dzīvību jeb citiem vārdiem sakot – tas ir portāls, no kura kā no spoguļa realitāte izkāpj ārā pati n o sevis. Tā nu Dievā ir mūžīga griba kas ir viņš pats, dzemdināt savu Esību jeb dēlu, un šī pati griba rada izteci jeb izeju no esības gribas, un tā esība ir gars: tātad mūžība iemīt trīs mūžīgos veidolos.
Pirmajā spoguļošanās aktā nav sasniegts Dzīvais Dievs. „Tā ir dzīvība un tomēr tā vēl nav dzīvība, drīzāk dzīvības figūra un attēls”. Dievs ierauga sevi tikai kā kļūšanu par Trīsvienību potencialitātē, iespējamībā, un viņš ierauga spogulī potenciālo brīnumu pārbagātības daudzumu, kas vēl nav īstenojies. Te viss vēl ir tikai attēls bez realitātes. Šī pirmā spoguļošanās vēl nav īsts, notiekošs pašapziņas akts, bet gan blāva un sapņaina pašapziņa. Jaunava atrodas Dieva priekšā kā tā redzes un iztēles spēja, Mūžības rīta blāzmas sapņojums, kas atklāj Dievam, kas viņš var kļūt un par ko viņš sevi var izveidot.
Pirmajā principā pulsē tikai naids un niknums. Bēme runā par „uguni-bailēm”. Pirmais princips ir drīzāk negatīvs, jo pastāv tikai viena polaritātes puse, proti, aukstums, lūzums, bailes. Otrajā principā Dievs Tēvs rada Dēlu, kas jau pirms objektivācijas un iemiesošanās nikno uguni pārvērš par mīlestības gaismu. Otrais princips atbilst šim pirmajam polam, jo no sāpēm un bailēm izriet ilgas pēc gaismas – bez bailēm nebūtu domājams prieks. Trešajā principā skan „Lai notiek tā!” (Fiat!) kā Dieva radošais Vārds. Šajā principā neizzināmais ielaužas izzināmajā. Sākumā bija Dieva Tēva dusmas, tad mīlestībā (Dēlā) tika atrasts radošais pretmets, bet trešajā principā tas ieguva veidolu. Tā tiek laists darbā process, kas nāk no Dieva esamības sevī uz tā manifestāciju. Deus absconditus (apslēptais Dievs) kļūst par Deus relevantus (atklāto Dievu). Radība var būt grāmata, kurā atklājas Dievs. Trešajā būtiskajā principā lietas iegūst miesu, mājokli, tās kļūst par subjektu.
Apkopojot uzrakstīto, jāsecina, ka – Ungrund, no kura Dievs pats ir piedzimis kā Gaismas ķermenis, tālāk radot pats sevi līdz Ārējai jeb manifestētai Dabai (die ewige Natur)[1] – šis process notiek caur septiņu pakāpju procesu, parādoties septiņām „kvalitātēm” jeb „īpašībām”. Pirmās trīs īpašības, paplašinoties ceturtajā, piedalās tajā, ko Bēme apzīmē kā „Pirmo Principu”: kopā tās formē tumšo un baiļpilno pasauli, kurā dominē Dieva dusmas. Uz ceturto kvalitāti var atsaukties kā uz Zibeņošanu (der Blitz) – caur to tumšā un destruktīvā Dieva dusmu uguns tiek pārvērsta par pozitīvo un labdarīgo dimensiju; caur šo kvalitāti uguns var sniegt arī siltumu un gaismu, nevis tikai iznīcināt. Tātad caur ceturto kvalitāti sākas lielais apvēršanās process – dusmu pilnais Pirmais Prinicps (saprasts kā Dievs Tēvs) ir transformēts mīlestības un svētlaimības Otrajā Principā (saprasts kā Dievs Dēls). Pabeidzot šo septiņkārtīgo procesu, Dievs bija piedzimis kā gaismas perfekts ķermenis un kurā ļaunuma kodols padarīts nekaitīgs un neredzams. Dieva Tēva tumšās dusmas ir uz mūžiem izpirktas (labotas) caur Dieva Dēla mīlestību, un tā šie divi Principi veido perfektas harmonijas vienību.
Mūžīgās Dabas debesu pasaulē eņģelis Lucifers bija dzimis kā gaismas pilnīga būtne, taču viņš gribēja būt vēl augstāks un vēl pilnīgāks. Tāpēc, ka viņš jau bija pilnīgs, viņa gribu nebija iespējams īstenot, un rezultātā Lucifers bija „atdzimis” ne kā gaisma no tumsas (kā tam vajadzētu būt), taču kā tumsa no gaismas. Šī „Lucifera krišana (pazemināšanās)” ir precīzs Dieva dzimšanas jābūtības apgriezts, apvērsts akts ar postošām sekām – Mūžīgās Dabas sadalīšanos. Caur šo „kritienu” Pirmais Princips kļuva par nošķirtu un atdalītu pasauli (domāta Elle, kurā Lucifers atdzimis kā Sātans, Tumsas Princis). Caur šo atdalīšanos ļoti novājināts tika Otrais Princips, tomēr tā kā Gaisma nevar tikt iznīcināta, tā paliek līdzās tumsas pasaulei. Visbeidzot, mūsu pašu pasaule ienāk eksistencē kā sekas Lucifera Krišanai. Tas ir Trešais Princips – no „Mūžīgās Dabas” (kurā nav laika un telpas dimensijas) nu ir parādījusies, radusies pasaule, kas eksistē telpā un laikā. Šajā pasaulē Tumsas un Gaismas spēki (atbilstoši: naids un mīlestība) ir atbrīvoti (viens no otra) kā atdalīti spēki, kuri nu savstarpēji cīnās. Kā cilvēciskas būtnes mēs esam dzimuši šajā baiļu pilnajā un bīstamajā pasaulē, un mums ir izvēle, vai pievienoties tumsas un dusmu spēkiem, vai izturot kārdinājumu, un tiekties, lai Mīlestības dievišķā gaisma piedzimtu mūsu sirdīs. Bēmesprāt, „dievišķās dusmas” nav vis atriebība par cilvēku pārmērībām, bet gan radīšanas fundamentāla īpašība.[2] Izvēloties pēdējo un pieredzot „otro dzimšanu”, mēs esam atdzimuši gaismas ķermeņos, kuri turpina dzīvot pēc (fiziskā ķermeņa) nāves, dodot ieguldījumu ne tikai pašu personīgajā glābšanā, bet galu galā Dieva sevis glābšanā un Mūžīgās Dabas atjaunošanā un atkal sakopošanos vienā veselumā (re-integrācijā). Dieva atdzimšanai ir jābūt pabeigtai cilvēkā.[3]Atkārtojot Dieva dzimšanas aktu kā Gaismai no Tumsas, mēs patiesībā strādājam pie Krišanas seku izlabošanas – atgriezt nošķirto Pirmo Principu veselumā, „jo šī ārējā pasaule ir bijusi paradīzes figūra ar paradīzes augļiem un krāsām, jo paradīze ir mūsos un ārejais gars mums to nolaupīja un ievilka mūs sevī; kad Adams pēc tās kāroja, viņa kārība viņu sagūstīja.”[4] Atšķirībā no ortodoksālās teoloģijas, Bēme apraksta Krišanu kā kosmiskās evolūcijas nepieciešamu stadiju un, lai sasniegtu Dievu, cilvēkam vispirms ir jāiziet cauri ellei.[5]
Laiks salikt akcentus apkopotajam:
- Iespējams pamanīt, ka alķīmiskais pārveides motīvs sastopams jau no laika gala, jo pats radīšanas process ietver sevī stadijas, kas var tikt pielīdzinātas alķīmiķu nosauktajām. Slavenākā „solve et coagula” („sacietē un izšķīsti”) varētu norādīt uz „gara” sacietēšanu matērijā, blīvajā pasaulē, un otrādāk. Tas ļauj izdarīt pieņēmumu, ka alķīmija attiecināma arī uz kosmiskiem procesiem, tas ir, procesiem kādas lielākās struktūras iekšienē, ne tikai cilvēka psihē notiekošo.
- Alķīmiskais pārveides motīvs cilvēkā parādās Bēmes kristosofijas mācībā. Lai gan Bēmem Kristus bija arī reāli eksistējoša vēsturiska persona, tomēr ar Kristus vārdu tiek apzīmēts arī Gaismas princips, kas ir Pirmā principa Dēls, ko Tēvs radījis no sevis sevī. Pats Pirmais princips, kurš tiek saukts arī par Tumsu un iznīcinošās Uguns principu, ticis nošķirts no sākotnējās Trīsvienības Gaismas principa eņģeļa Lucifera ačgārnas gribas dēļ. Tas gribēja būt pilnīgāks, kas nebija iespējams, jo viņš jau bija pati pilnība, kā rezultātā viņš „atdzima” no gaismas tumsā, tas ir, Pirmajā principā, taču Bēme uzsver, ka visam „jādzimst” no tumsas gaismā. Šī tad arī Bēmem ir pasaule, kurā uzturas cilvēki – reiz atdalījušais Pirmais princips. Nav pat tik daudz runa par matērijas blīvuma pasauli, kā par psihes kvalitatīvo stāvokli, kādā cilvēki atrodas. Tikai caur cilvēku var tikt pabeigts Dieva darbs, proti, katram cilvēkam ir izvēle atdzimt no tumsas (kādā tas atrodas savas nezināšanas dēļ) gaismā, kas Bēmem arī ir pareizā radīšanas formula. Te arī skaidri redzams, kā stāstam par alķīmisko pārveidi cilvēkā jārezultējas kosmiskajā alķīmijā, proti, atkalsavienojot reiz nošķirto Pirmo principu ar Otro. Lai cilvēks „pārdzimtu” no tumsas gaismā, tam jāiziet viss Kristus ceļš – „ciešanas, nāve, augšāmcelšanās.” Ciešanas ir stāvoklis, kādā cilvēks „ienāk” šajā pasaulē. Ļaunums, kāds atrodams cilvēku pasaulē, kaislības un neizpratne Bēmem ir ciešanas. Alķīmijā šī stadija raksturota kā nepilnīgs metāls (kas tad arī ir transformējams cēlmetālā), kura daba ir „sabojāta” vai „slima”. Tas tiek novests līdz prima materia jeb tā nāvei, kas bēmiskajā cilvēka psihes alķīmijā nozīmē – nomirt materiālajai pasaulei, jo „ja gars ieiet lietā un tiek no lietas inficēts, tad tās lietas turba nonāk garā un vispirms sagrauj Dieva attēlu”. Tātad progress sākas ar regresu. Pēdējā stadija – augšāmcelšanās – nozīmē atdzimt Otrajā principā, tas ir, Gaismā, un caur to savienot sadalījušos principus.
Bēmes balss pārliecinoši skan dažādu ordeņu un organizāciju mācību saturiskajā spektrā, taču ne tikai. Viņu lasījuši arī lielie Vakareiropas domātāji un gaismekļi – Šellings, Hēgelis, Bāders, Novāliss, Gēte.
[1]http://www.ritmanlibrary.com/2013/08/infinite-fire-webinar-vi-the-theosophical-system-of-jacob-boehme/(skatīts: 15.05.2015)
[2] Kocku von Stuckrad. A brief history of western esotericism. P..96
[3] Ibid.
[4] 40 jautājumu par dvēseli, 32, 1
[5] en.wikipedia.org.wiki/Jacob_Bohme
Amata