Eņģeļi kā garīgas būtnes vai spēki ir plaši pazīstami ne tikai jūdaismā un kristietībā, bet arī islāmā, budismā, zoroastrismā, sikhismā, tāpat par tiem raksta, runā un veic rituālās darbības ar viņu palīdzību Memphis Misraim augstāko grādu brīvmūrnieki, kabalisti, martīnisti, rožkrustieši, Zelta Rītausmas ordeņa biedri un citi.
Pazīstamākās grāmatas, kuras bagātīgi apraksta tēlus, kurus dēvējam par eņģeļiem, ir Svētie Raksti un Korāns.
Vecās Derības senebreju valodā eņģeļi tiek saukti par “mal`akh”. Jaunās Derības grieķu valodā viņus dēvē, vārdā “aggelos”. Savukārt Korānā viņus apzīmē arābu vārdā “malaika” (eņģeļi islamā – malā’ikah).
“Mal`akh”, kā jau minējām, pieder jūdaisma tradīcijai, kura cilvēkam aizliedz jebkādā veidā atveidot Dievu, līdz ar to, šajā tradīcijā nav pieņemts attēlot arī eņģeļus.
Jēdziens “aggelos” pieder kristietībai, kura Dievu saskata kā antropomorfu Būtni. Rezultātā mēs sastopam kristietībā (ikonogrāfijā) ļoti plašu eņģeļu atveidojumu spektru – tos attēlo gan kā mazus bērniņus ar spārniņiem, tādejādi apgrūtinot viņu dzimuma noteikšanu, gan kā varenus Dieva kareivjus.
Arī islāma tradīcijā eņģeļus “malaika” (malā’ikah) neatveido. Līdzīgi kā jūdaisms, arī islāms aizliedz piešķirt cilvēcisku dabu dievišķajam.
Eņģeļu galvenais uzdevums, kā to labi parāda grieķu vārds “ἄγγελος” – ir būt par sūtni vai vēstnesi. Tātad, pēc būtības eņģeļi ir garīgas būtnes, kuri kā starpnieki starp cilvēku un Dievu, tiek sūtīti pie cilvēkiem kāda noteikta uzdevuma veikšanai vai ziņas nodošanai.
Pirmie eņģeļi, par kuriem rakstīts Svētajos Rakstos, tiek minēti Radīšanas (jeb 1 Mozus) grāmatā, kad Ādams un Ieva tiek padzīti no Ēdenes: “Un Viņš izdzina cilvēku ārā; un Viņš nolika uz austrumiem no Ēdenes dārza ķerubus un abpus liesmojošu zobenu, lai sargātu ceļu uz dzīvības koku.” (Rad. 3,24). Saskaņā ar šo simbolisko stāstu, Ēdeni sargā ķerubi. Viņus iztēlojās līdzīgus spārnotiem cilvēkiem, kuri spēj lidot.
Vēlāk Dievs pavēlēja Mozum izveidot šķirstu, kurā būtu jāuzglabā doto baušļu plāksnes. Viņš teica: “Un darini divus ķerubus no zelta abos salīdzināšanas vāka galos; tie lai ir kalti” (Izc. 25,18 (jeb 2 Mozus)). Tālāk Dievs saka: “Un šeit Es ar tevi sastapšos; no salīdzināšanas vāka virsas, no vietas starp abiem ķerubiem, kas atrodas virs liecības šķirsta, Es runāšu uz tevi visu, ko Es tev pavēlēšu priekš Izraēla bērniem.” (Izc. 25,22). Šajā stāstā telpa starp diviem ķerubiem ir sava veida ceļš, lai sastaptos ar Dievu. Divi ķerubi tāpat atgādina mums par diviem stabiem, uz kuriem balstās galvenais pasaules templis – Jahīnu un Boāsu (skat. 1Ķēn 7,21).
Vecajā Derībā tiek pieminēti vēl daudz citi eņģeļi: Hagara, bēgot uz tuksnesi, sastop eņģeli (skat. Rad.16,8). Ābrahāmu apturēja eņģelis, kad viņš grasījās upurēt savu dēlu Īzāku (skat. Rad.22,11). Savukārt Jēkabs sapnī redzēja kāpnes, kuras savieno debesis un zemi, pa kurām augša un lejā pārvietojās eņģeļi (skat. Rad.28,12). Vēlāk tas pats Jēkabs cīnās ar eņģeli un uzvarēja (skat. Rad.32,22-33). Savukārt Tobijam bija aizsargeņģelis Rafaēls (skat. Tob.3,17) u.t.t.
Jaunajā Derībā eņģeļi tiek minēti ne retāk: eņģelis Gabriēls sveicina Mariju un pavēstī viņai, ka viņa dzemdēs Pestītāju, par kuru runāja pravieši; eņģelis brīdina Cahariju par to, ka viņa sieva Elizabete dzemdēs dēlu, vārdā Jānis (Lūk.1,11-19). Eņģelis pavēlē Jāzepam kopā ar Mariju bēgt uz Ēģipti un tur nogaidīt līdz ķēniņš Hērods būs miris (skat. Mt.2,13). Apokalipsē (Atklāsmes grāmatā) tiek norādīts uz saikni starp Jēzu Kristu un eņģeļiem u.t.t.
Jāatzīmē, ka lielākai daļai eņģeļu ir doti vārdi, kuri ļauj viņus atpazīt, un parasti viņu vārdi sastāv no ivrita pieciem burtiem. Trīs burti ir ar ivrita vai aramiešu sakni, bet pēdējie divi parasti tiek izrunāti kā “-el” vai “-iah”. Katrs no šiem diviem burtiem atsevišķi veido Dieva vārdu, par kuru runāsim zemāk. “-El”, ko var tulkot kā “paaugstinātais”, vairākas reizes tiek minēts Radīšanas grāmatā, piemēram, saistībā ar Jēkabu. Savukārt “-iah” ir tetragrammas IHVH saīsinājums. Šis dievišķais vārds figurē arī “Mozus dziesmā” Izceļošanas grāmatā (Izc.15,2. Latviešu valodas tulkojumā šī vārda vietā tiek izmantots vārds “Dievs”, angļu valodā izmanto vārdu “Lord”, poļu valodā “Jahwe”).
Skaņas “el” un “iah” eņģeļu vārdos norādīta to saikni ar Dievu, un tās ir savstarpēji papildinošas. No otras puses, atsevišķi kabalisti apgalvo, ka pirmais burtu variants attiecas uz eņģeļiem, kuri kļūst redzami, bet otrs – uz eņģeļiem, kuri paliek neredzami. Atzīmēsim, ka zināmi ir 40 eņģeļi, kuru vārdi beidzas ar “-el” un 32 ar galotni “-iah”. Šeit jāpiemin, ka ebreji 40 gadus pavadīja tuksnesī, kā par to stāsta Izceļošanas grāmata, kurā ir 40 nodaļas. Tai pat laikā Kabalā eksistē 32 Gudrības ceļi (10 sefiras un 22 semirotas vai 10 sfēras un 22 savienojošās līnijas).
Saskaņā ar kabalistu viedokli, eņģeļu vārdiem ir cieša saikne ar tā saucamo “SHEM HA-MEPHORASH” – “septiņdesmit divkārtīgo Dieva vārdu1”, kas ir Dieva Dižais Vārds, jeb Vārds, kuru drīkst izrunāt un kurš aizvieto Tetragramatonu (Dieva vārdu, kuru aizliegts izrunāt).
Lai uzzinātu 72 eņģeļu vārdus, mums 72 dievišķajiem vārdiem ir jāpievieno “-iah” vai “-el” (aprakstu skatīt lat. Lemegeton Clavicula Salomonis).
SHEM HA-MEPHORASH 72 eņģeļu vārdi
- Vehuiah
- Jelial
- Sitael
- Elemiah
- Mahasiah
- Lehahel
- Achaiah
- Cahetel
- Haziel
- Aladiah
- Lauviah
- Hahaiah
- Iezalel
- Mehahel
- Hariel
- Hakamiah
- Lauviah
- Caliel
- Leuviah
- Pahaliah
- Nelchael
- Ieiaiel
- Melahel
- Haniniah
- Nilaihah
- Haaiah
- Ierathel
- Seehiah
- Reiiel
- Omael
- Lecahel
- Yasariah
- Ieuiah
- Lehahaiah
- Chavakiah
- Menadel
- Aniel
- Haamiah
- Rehael
- Ieiazel
- Hahael
- Mikael
- Veualiah
- Ielahiah
- Sealiah
- Ariel
- Asaliah
- Mihael
- Vehuel
- Daniel
- Hahasiah
- Imamiah
- Nanael
- Nilhael
- Mehaiah
- Poiel
- Nemamiah
- Ieialel
- Harael
- Mitzrael
- Umahel
- Iahhel
- Ananel
- Mehriel
- Damabiah
- Manakel
- Eiael
- Hahniah
- Rochel
- Jabamiah
- Haiaiel
- Mumiah
Trīs no eņģeļiem Svētajos Rakstos ieņem īpašu vietu – Rafaēls, Mihaēls (Miķelis) un Gabriēls. Viņu vārdi senebreju valodā attiecīgi nozīmē – “Dievs dziedina”, “Kas ir kā Dievs” un “Dievs ir mans spēks”. Šie trīs eņģeļi, kurus reliģiskajā literatūrā dēvē par “erceņģeļiem”, pastāvīgi atrodas Dieva Troņa priekšā, tātad viņi atrodas īpašā Dieva tuvumā. Parasti Dievs izvēlās tieši viņus, lai nozīmīgākos momentos viņi darītu zināmu Dieva gribu. Šie eņģeļi rūpējās par Dieva kalpotājiem, viņus sargā grūtā brīdī, un, ja nepieciešams, cīnās par viņiem. Praktiskajā plānā Rafaēlu lūdz gadījumos, ja nepieciešama dziedināšana, Mihaēlu, ja nepieciešams spēks, bet Gabriēlu – ja nepieciešama aizsardzība no ļaunā. Jāpiezīmē, ka Mihaēls un Gabriēls tiek pieminēti arī Korānā un tiek godāti musulmaņu vidū.
Runājot par eņģeļiem, jāpiemin arī jēdziens “URIM” un “THUMMIM” (“Urīms” un “Tumīms”). Runa ir par īpašiem rituāliem priekšmetiem, kurus izmantoja Vecās Derības laika priesteri, lai pastāvīgi Dieva priekšā lūgtos par Israēla dēliem (skat. Izc.28,15-30). Kā norāda kabalisti, runa ir par pergamentu, uz kura bija rakstīts Dižais Vārds no 72 burtiem – Izraēla 12 cilšu nosaukumi, turklāt katrs cilts nosaukums tika bagātināts ar vienu, diviem vai trim burtiem, lai katrs sastāvētu no sešiem burtiem (6×12=72).
Esēņi savukārt iekļauj eņģeļus “MERKABAH” mistiskajā mācībā, kura sastāv no vairākām pakāpēm. Katru no šīm pakāpēm, kā viņi domāja, sargāja viens no eņģeļiem. Lai saņemtu piekļuvi kādai no pakāpēm un tās mācībai, vajadzēja veiksmīgi pārvarēt zināmu pārbaudījumu.
Kā zināms, Pseido Dionīsijs Areopagīts /Dionysios ho Areopagitês/ uzskatīja, ka eņģeļi iedalās deviņos koros jeb kārtās: Serafi, Ķerubi, Troņi; Kundzības, Spēki, Varas; Valdības (Sākumi), Erceņģeļi, Eņģeļi. Viņš mācīja, ka šie deviņi kori veido Dieva “svētīgo karapulku”: “Patiesi tāds ir Visuvarenā svētīgā karapulka daudzums, kurš ir ne no šīs pasaules, bet pārspēj mūsu materiālās pasaules ierobežoto kārtību. Tāpat debesu koru saprašana un mācība ir ne no šīs pasaules, bet pieder Debesīm un ir Tearhijas dāsnākā dāvana. Un šī Tearhija pazīst Bezgalību, jo tā ir visas gudrības avots, jebkādas esības kopējais un svarīgākais Sākums, Iemesls, kas piešķir kārtu un būtību jebkādai būtnei, Varenība, kas sevī satur visu pasaules uzbūvi”.
Interesanti atzīmēt, ka Renesanses laika kabalisti mēdza atsaukties uz zvaigžņu deviņām ietekmes zonām. Šīs deviņas zonas atbilda kosmiskiem spēkiem, kuri darbojās dažādos radītās pasaules līmeņos. Pirmā zona tika dēvēta par “Serafim”, otrā – “Kerubim”, trešā – “Avalim” (rakstās kā “Troņi”), ceturtā – “Hashfalim” (rakstās kā “Kundzības”), piektā – “Tharshim” (rakstās kā “Spēki”), sestā – “Malakim” (rakstās kā “Varas”), septītā zona – “Elohim” (rakstās kā “Sākumi”), astotā – “Beni Elohim” (rakstās kā “Erceņģeļi”), devītā – “Aihim” (rakstās kā “Eņģeļi”).
Arī islāmā eņģeļu loma tiek izprasta līdzīgi, kā kristietībā – tie ir Dieva sūtņi, vidutāji starp Dievu un cilvēkiem. Viņu uzdevums ir brīdināt, sargāt, iedvesmot praviešus, dziedināt slimos u.t.t.
Musulmaņi īpašu cieņu izrāda Gabriēlam, kuru viņi uzskata par atklāsmes eņģeli. No otras puses, daudzi no viņiem uzskata, ka pats Muhameds pats bija eņģelis, un, ka viņš smēla iedvesmu tieši no Allaha. Tai pat laikā, Korāns runā gan par “labiem eņģeļiem”, gan “sliktiem eņģeļiem”, pie kam sliktie atbilst džiniem, t.i., ļaunajiem gariem.
Eņģeļu jēdzienu izmanto arī martīnisti. Tā, piemēram, Sen-Martēns, kurš pārstāv Martinesa de Paskuāla idejas, uzskatīja, ka eņģeļi ir garīgas būtnes, kuras Dievs nodalīja pats no sevis, un kuriem Viņš deva konkrētus uzdevumus (piemēram, “gari – pavadoņi” pielīdzināmi kristiešu “sargeņģeļiem”).
Martīnistu tradīcijā valda uzskats, ka cilvēks sākotnējā stāvoklī bija pārāks par eņģeļiem, proti, cilvēks bija pilnīgs un viņam piemita Dievišķā Gudrība. Pārkāpjot Dieva gribu, cilvēks tika izraidīts materiālajā pasaulē, kurā Dievišķā Gudrība tika zaudēta. Neskatoties uz to, šīs Gudrības dzirksts joprojām deg cilvēka būtnes dziļumā, un cilvēka garīgās evolūcijas mērķis ir šo Gudrību no jauna atrast, iemantojot savu agrāko stāvokli. Līdz ar to, no martīnistu skatupunkta, iemiesojies cilvēks pat izraidīšanas stāvoklī, ir principiāli tuvāks Dievam, nekā jebkurš no eņģeļiem.
Arī citi mistiķi saskatīja eņģeļos garīgas būtnes, kuras pilda Dieva uzticētās funkcijas. Angļu filozofs-mistiķis un ārsts Roberts Flads /Robert Fludd/ bija pārliecināts, ka cilvēks var nonākt kontaktā ar eņģeļiem un saņemt ne tikai aizsardzību, bet arī iedvesmu. Viņš pārstāvēja uzskatu, ka to var panākt ar lūgšanu palīdzību un strādājot ar sevi, lai garīgā plānā kļūtu tik tīrs, cik vien tas ir iespējams. Tāpat kā Dionīsijs Areopagīts, arī viņš uzskatīja, ka eņģeļi iedalās vairākās grupās, atbilstoši viņu funkcijām, kādas viņiem jāveic Dievišķajā plānā, kā arī atkarībā no tā, cik tuvu Dievam viņi atrodas. Saskaņā ar viņa mācību, cilvēka mērķis ir sasniegt eņģeļa stāvokli, tādā veidā kļūstot par vienu no “Dieva sabiedrības” locekļiem.
Neatkarīgi no tā, kas patiesībā ir eņģeļi – garīgas būtnes vai kosmisko spēku personifikācijas, kontakts ar šiem spēkiem pozitīvi ietekmē cilvēku jebkādā aspektā, tuvinot mūs Dievišķai realitātei, tuvinot tam Dievam, kuru cenšamies iepazīt.
________________________
1 “Dieva Dižo Vārdu” iegūst pamatojoties uz Izceļošanas grāmatas 14,19-21 pantiem. No trim rindām tiek atlasītas 3 burtu kolonnas, iegūstot 72 Dieva vārdus.
Viens no pirmajiem, šo tēmu analizēja ievērojams ebreju kabalists Abrahams Abulafija /Abraham Abulafia/, kurš savā grāmatā “Chayei ha-Olam ha-Ba” (“Nākotnes pasaules dzīve”, 1280.gads) apraksta meditāciju par 72 vārdiem.