Identitāte

„Lai varētu identificēties ar noteiktu punktu laikā un telpā, cilvēks rada pasaules modeļus”.

Kas būtu, ja jūs būtu augi?

Kas es esmu? Kas jūs esat? Es neprasu, kas jūs esat, jo jūs to nevarat zināt. Es prasu, kā jūs domājat, kas jūs esat?

Identitāte-„Personas psihisko īpašību kopums, izsaka to, kā viņš uztver savu piederību dažādām sociālajām, ekonomiskajām, nacionālajām, profesionālajām, lingvistiskajām, politiskajām, reliģiskajām, rases un citām grupām vai citām kopienām vai arī sevi identificē ar šo personu kā šo grupu vai kopienu raksturīgo īpašību iemiesojumu”.

Vai varbūt, „identitāte- savu domu, jūtu, motīvu projekcija”?

Referāta mērķis uzdot jautājumus un rosināt domāšanu. Izvērtēšu arī mūsu apziņā iesēdušos mītus par identitāti.

Esmu latvietis, sevi par tādu uzskatu. Bet sveši cilvēki, nez kāpēc mani citreiz grib uzrunāt ne kā latvieti. Bērnībā, pusaudža gados varēju par to iekšēji ļoti apvainoties, tagad tikai pasmieties. Kas mēs esam , cik ir tīra nacionālā piederība? Vai nacionalitātei ir nozīme? Kā mēs sevi identificējam ar vēsturisko izcelšanos, un kā ar kultūrvēsturisko vidi, reliģiju?

Gribu apskatīt trīs identitātes aspektus, ar kādu no tiem parasti sevi gribam identificēt. Izvērtēsim to nozīmi.

Kā sevi identificē cilvēks?

Ar tautību?

Kas ir latvieši?

Sena indoeiropiešu jeb āriešu tauta.

Bet kultūrvēsturiski piederīgi semītiskai kristīgajai tradīcijai.

Man dzīves garumā bijušas pārdomas par to, mēģināju saprast, kurai pusei tad vairāk esmu piederīgs. Un kāda tam ir nozīme? Vai vispār ir nozīme? Vai tie nav mīti?

Daļa sevi identificē ar ārisko tradīciju, vēdām, Induismu, un ir arī tādi, kas līdz ar to kristīgajā tradīcijā saredz pretmetu savam āriskajam.

Āriskais- mūsu, gan latviešu, gan slāvu, gan citu eiropiešu, indoeiropiešu saknes, senā āriešu sanskrita valodai ir līdzības ar mūsu valodu. Apskatot vēdu un seno āriešu filozofiju, vēl jaunībā atradu to sev kā tuvu, saprotamu, pieņemamu, labi izskaidrojošu lietu būtību.

Induismam jeb Hinduismam nav stingri formulētas mācības, ne organizācijas. Hinduisms tiek proklamēts kā “mūžīgā reliģija”, un tam raksturīga milzīga daudzveidība, kā arī vienreizēja spēja vēstures gaitā adaptēt arvien jaunas reliģiskas idejas un izpausmes formas.

Vārds hindu nozīmē “indiešu”, un iespējams , šis vārds ir hinduisma labākā definīcija, jo apzīmē reliģiju daudzveidību, kas attīstījusies Indijas teritorijā, pēc tam, kad tās ziemeļdaļā 1000- 2000 gadus p.m.ēras ieradās ārieši.

Indijas reliģija nav dogmatiska. Tā ir racionāla sintēze, kura turpinot attīstoties filozofijai, joprojām uzsūc sevī jaunus priekšstatus. Būdama savā dabā lokana, tā balstās uz pieredzi, tā cenšas iet kopsolī ar domas progresu. Indiešu doma bieži pārnes smaguma centru uz intelektu, filozofiju nostāda reliģijas vietā, tas parāda indiešu reliģijas racionālo raksturu Indijā.

Indiešu filozofijā starp dievu un cilvēku pastāv harmonija.Priekš Rietumiem raksturīga to pretnostatīšana.

Hinduisma saknes ir vēdiskā reliģija. Vēdas ir vēdiskās upurēšanas un dabas apdziedāšanas himnas. Vecākā vēda datējama ar 1500. g.p.m.ē.

Pamtkodols ir Rigvēdas himnas, kas ietērptas dziesmu formā un piemērotas Somas upurceremonijai: kopā ir 4 pamatvēdas.

Ir vēl Atarvēda (buramvārdu krājums), kas īpaši neatšķiras no citu tautu folkloras).

Nozīmīgu pagriezienu hinduisms iegūst no 1000. līdz 500.g.p. m.ē. Kur liela nozīme tai laikā radītajām upanīšādām. Tad parādās doma par Brahmanu- garīgo pirmspēku, kas ir Visuma pamats. No Brahmana rodas visas dzīvās būtnes, Brahmanā tās dzīvo, un tur atgriežas pēc nāves. Te pirmo reizi parādās karmas un reinkarnācijas jēdzieni – tās var uzskatīt par protestu pret tā laika pārliecīgo aizraušanos ar rituāliem un upurēšanu, par filozofiskas reliģijas aizmetni.

Trīs grāmatas vai autori no induisma, kas atstāja dziļāko iespaidu uz mani :-

1. “Bhagavad- Ģita” ar izsmeļošajām atbildēm eksistenciālos jautājumos.

„Cilvēkam savu prātu jāizmanto priekš atbrīvošanās, nevis degredācijai. Prāts ir gan dvēseles draugs, gan ienaidnieks. Tam kurš uzvarējis prātu, tas ir labākais draugs. Bet kurš nav spējis to izdarīt, tam tas ir lielākais ienaidnieks. Kurš uzvarējis prātu, tas jau sasniedzis Paramatmu, jo viņš ir iemantojis mieru. Tāds cilvēks vairs neredz starpību starp priekiem un bēdām, aukstumu un karstumu, godu un negodu. Tie kuri redz ar vieduma acīm atšķirību starp ķermeni un ķermeņa saimnieku un spēj saprast atbrīvošanās procesus no materiālo valgu dabas, tie sasnieguši augstāko mērķi.

Tas, kurš kontrolē sevi un nav ne pie kā pieķēries, un kuru neinteresē materiālās baudas, tas ar atteikšanos sasniedz pilnīgo, augstāko pakāpi, kura brīva no sekām.” /Bhagavad- Ģita/

2. Domātājs, – Śri Aurobindo, kurš dzimis Eiropā, tur ieguvis Eiropas labāko visaptverošu izglītību, bet pēc tam nolēma sevi identificēt ar Indiju. Viņš radīja integrālo jogu. Jāpiebilst, ka integrālā joga ir koncepta ziņā aptuveni tas pats, kas rietumu misticismā reintegrācija jeb atgriešanās pie Dieva. Šri Aurobindo darbam “Savitri” pat piešķir indiešu piektās vēdas godu.

„Es kļūstu par to, kas nobriestu sevī”. /Šri Aurobindo/

3. Svami Vivekānanda- Ramakrišnas māceklis, Hinduistu mūks, garīgais līderis.

Viņš apgalvo – „kur divi, tur bailes, briesmas, nesaskaņas. Bet kad viss kļūst par vienu, ko tad jūs varat neieredzēt, ar ko cīnīties?

Šeit ir dzīves noslēpums. Kamēr jūs redzat daudzus, jūs maldāties. Kurš visa Visuma mainīgajā daudzveidībā redz Vienu, To, nekad nemainīgu, kā savas dvēseles Dvēseli, kā savas būtības būtību, kā savu īsto Es, tad tikai tas ir brīvs, tikai tas ir svētīts, viņš ir sasniedzis mērķi.”

4. Džidu Krišnamurti – mūsu laikmeta viens no izcilākajiem indiešu izcelsmes domātājiem, kurš atteicās sevi identificēt jel ar kādu reliģiju vai skolu. Un savus pelnus pēc nāves lika izbārstīt neidentificējamā vietā.

Bet tagad jautājums, kāds te sakars ar latviešiem vai citām indoeiropiešu Eiropas tautām? Daļa uzskata ka ārieši ir izgājuši no Indijas, vai vismaz vēdas ir mūsu pirmsreliģija. Vai tā ir?

Arheoloģiskie pētījumi Indas ielejā liecina, ka jau pirms indoeiropiešu ierašanās Indijā pastāvēja augsti attīstīta protoindiešu civilizācija un tā lielā mērā arī ietekmējusi hinduisma veidošanos. Un mēs redzam, ka tur ienākušie ārieši neienesa tur gatavu mācību, bet tā uz vēdu, un ne tikai vēdu pamata ir attīstījusies un evolucionējusi gadu tūkstošu garumā. Vēdiskajai mitaloģijai, kura izveidojās Indijas ziemeļrietumos āriešu cilšu vidū, bija raksturīgs politeisms. Hindu mitaloģija izveidojās vēlāk ietekmējot pastāvošās kultūras, bet arī pārņemot no viņiem daudzus elementus. Hindu mitaloģija būdama vēdu mitaloģijas transformācija, stipri evolucionēja moneteisku priekšstatu virzienā.

Pirmo reizi baltupriekšteči — neolīta kaujas cirvju, auklas keramikas kultūras un zemkopības nesēji — Eiropā, Dņepras baseinā, ienāca no austrumiem gar Kaspijas jūras austrumu piekrasti aptuveni 8. gadu tūkstotī p.m.ē. Tad balti pavirzījās līdz Volgas un Okas upju baseiniem, kā arī mūsdienu Baltkrievijas teritorijā, par to liecina šajās teritorijās saglabājies liels baltu hidronīmu skaits, un no šīm teritorijām aptuveni pirms 2500 gadi p.m.ē. baltu ciltis ienāca Baltijā.

Starp baltu cilšu aiziešanu no Āzijas reģiona un āriešu cilšu ienākšanu Indostānas pussalā ir 6000. gadu starpība. Tā kā pastāvējusi teorija, ka ārieši nevis ienāca Indijā, bet no turienes izplatījās visos virzienos. Jaunākie pētījumi šo teoriju apgāž. Kā bija iepriekš minēts, ārieši Indijā iespaidojās no protoindiešu civilizācijas, tas atstāja arī pēdas āriešu valodā, sanskritā, kurā ir daudzi aizguvumi no protoindiešu valodas jau vissenākajos atrastajos sanskrita tekstos, bet tādu aizguvumu nav ne baltiešu un nevienā citā Eiropas indoeiropiešu valodā. Tas apstiprina to, ka eiropieši nav izgājuši no Indijas.

Āriskā tradīcija attīstījās tagadējā Indijas teritorijā, baltu ciltis tajā procesā nekādi nepiedalījās. Kā rāda pētījumi, ārieši Indijā ienāca no Persijas teritorijas, Persieši (Irāņi) ir tur palikušie ārieši. Baltu ciltis nošķīrās no kopīgajiem indoāriešu un persiešu pirmssenčiem vēl daudz agrāk un latviešu mitalogija un dzīves ziņa attīstījās neatkarīgi no vēdiskās un arī avestas tradīcijas, bet augstākie principi un Kosmiskie likumi ir vienādi piemērojami visiem.

Divi secinājumi-

1. Mums nav viena identitāte ar indiešiem.

2. Garīgais mantojums pieder visiem, un tam nevajag ģenētisku pārmantojamību, un mēs to izmantojam savas apziņas pilnveidošanai.

Ja ārisko jeb vēdisko kā savu vēsturisko identitāti varam atmest, tad tomēr paliek nacionālā identitāte.

Bet varbūt te arī slēpjas mīti?

Daudzi sevi redz kā sentēvu mantojuma nesējus, piederīgus pie sentēvu tradīcijām dzīves ziņas un tt. „Latviešu pasaules uztveres un atveides sistēmu veido savdabīgs filozofisko, poētisko priekšstatu un maģisko darbību saliedējums. Daudzu tajā ietilpstošo tēlu un uzskatu saknes iesniedzas indoeiropiskajā kopībā. Bet tipoloģiskā līdzība saistīta ar visas cilvēces kultūru”. Latviešu cilšu priekšteču dzīvē būtiska nozīme bija fetišismam, totēmismam, uguns, Saules, Mēness un Pērkona kultam, dažādām maģijas formām, viņiem raksturīga arī dabas pielūgsme.

Zinātnieks, pētnieks Hēns, apgalvo: „ Kultūru indoeiropieši nav radījuši paši, bet pārņēmuši no semītiem un hamītiem, pie kuriem meklējamas kultūras saknes, bet indoeiropiešu tautas Eiropas ziemeļos vēl viduslaikos atradušās ļoti primitīvā attīstības stadijā. Indoeiropiešu pirmtauta piekopusi vairāk nomadu nekā zemkopju dzīvi, mitinājusies ziemu alās, vasaru teltīs, pārtikusi no gaļas un piena. Sievas tikušas laupītas vai pirktas (precēt, prece, pirkt), nespējnieki nogalināti. Tēviem bijusi tiesība nogalināt jaunpiedzimušos bērnus. Tā laika reliģija bijusi neattīstīta: nav bijis sevišķi attīstīta dieva jēdziena, bet tikai burvji, māņi.”

Bet lieta jau ir tajā, ka mantojumā mēs gribam paņemt tikai to, kas mūsu apziņai atbilst šodien. Nevis māņticību, pūšļotājus un pesteļotājus un t.t..

Vai lemt mēs gribam kā agrāk, pēc tā, kuru kāju zirgs pacels pirmo? Vai pērkonu ar zibeni mēs uztveram kā Dieva sodu?

Tiek uzskatīts, ka sākot ar 12 gs. Latvijā notikusi dažādu tautu nepārtraukta sajaukšanās. Latviešu, somugru ciltis, vācieši, lietuvieši, poļi, zviedri, krievi, baltkrievi, ebreji un tt. Cik daudz katrs ir latvietis vai krievs vai vēl kas cits?

Papētīsim jaunākos gēnu zinātnieku atklājumus, lai saprastu, vai latviešiem un citām tautām ir nacionāli tīra identitāte.

Latviešiem dominē trīs no Eiropā atrodamām haplogrupām, : • R1a – 40%; • N1c1 – 38%; • R1b – 12%. Viņas arī izplatītas citām Eiropas tautām.

Mezolīta (vidējā akmens laikmeta) eirāzieši: N1c1 – Viens no N grupas atzariem. N grupa radusies Āzijas dienvidaustrumos pirms 20 000 gadiem. Pašreiz Eiropā visvairāk izplatīta somugru un baltu tautām. R1a – Plaši izplatīta grupa Eiropā, īpaši slāvu tautās. Ienākusi Eiropas teritorijā arī no āzijas vairāk kā 5 000 gadu atpakaļ. R1b – Ļoti izplatīta grupa Eiropas rietumos. Izcelsmes vieta – Centrālā Āzija.

Gēnu izpēte turpinās, un dažkārt tās rezultāti ir pārsteigumu pilni! Tie uzrāda interesantas kopsakarības, kas dažkārt nesakrīt ar mūsu šodienas stereotipiem un iedomām par mūsu izcelsmi un identitāti.

Tātad, tautas, arī latvieši, sajaukušies jau no aizvēsturiskiem laikiem. Nekāds latviešu tīrs gēns nepastāv. Viscaur ir dažādu tautu gēnu kokteilis. Tas pats ir ar citām tautām.

Cerams, ka gēnu izpēte mazinās pasaulē tādu nacionālās identitātes izpausmi, ka nacionālisms.

Šeit nonākam pie secinājuma, ka latvieši esam tikai nosacīti, bet mēs par tādiem varam saukties, mums arī jākopj kultūra un tradīcijas, bet mūsos jānotiek attīstībai tālāk, un galvenais ir nevis tas, ka esam, latvieši, krievi, ebreji, vai vēl kaut kas, bet tas, ka mēs visi pirmkārt esam cilvēki.

„Nacionālisms, tāpat kā Dieva pielūgsme, ir tikai sevis glorificēšana.

Cilvēks, kurš ir patriotisks vai nacionālistisks, nekad nespēs uzzināt, ko nozīmē būt brālīgam. Viņa darbības tikai sekmē karu.”

/ Dž.Krišnamurti/

Vai mūsu sentēvu identitāti iznīcināja krustneši, kas šeit 12. gs. sāka savu ekspansiju un ieviesa kristīgo ticību?

Vardarbīgā Latvijas pakļaušana kristietībai arī lielā mērā ir mīts.

Lielākā daļa Latvijas teritorijas, konkrēti Vidzeme un Latgale bija jau pieņēmusi kristietību no austrumu baznīcas, aptuveni vienlaicīgi ar Skandināviem. Kristietību nebija pieņēmuši lībieši, par to viņi Karalim Visvaldim maksāja nodevas, tāpēc viņus nemaz neuztrauca vāciešu ienākšana. Kā arī kristīti nebija zemgaļi un kurši. Un pirmie un vienīgie sākuma perioda krustnešu sabiedrotie bija tieši zemgaļi ar savu virsaiti Viesturu. Viņi atbalstīja krustnešus militārajās operācijās. Vēlākajai Nameja pretdarbībai bija lokāls raksturs, un tur militāra konfrontācija mijās ar sadarbību un mierīgu līdzāspastāvēšanu. Bet tie kas tiešām nesamierinājās, nodedzinot Sidrabenes pili, kā pēdējo savu placdarmu, emigrēja uz Lietuvas teritoriju.

Latvijas teritorija nebija nekāda izolētā, un vispārējie procesi būtu notikuši tā, vai savādāk. Bet senlatviešu tradīcijas mijās ar kristīgajām vēl gadsimtiem ilgi, un ir saglabājušās arī vēl šodien.

Bet varbūt mēs tādi esam pateicoties tieši vāciešiem? Lietuvieši kļuva par kristiešiem brīvprātīgi un vēlāk par latviešiem, bet savas svētbirzis izcirta un nodedzināja paši, un sentēvu mantojumu saglabāja daudz sliktāk par mums. Lūk brīvprātības sekas.

Vai daudzi ir dzirdējuši par Jersikas jeb latvieša evaņģēliju?

Varbūt bieži mūsu identitāte tiek veidota mākslīgi, ko mums pasniedz, no tā arī veidojas?

Jersikas jeb Latvieša evengēlijs pastāv, pārrakstīts 1270.gadā. Glabājas Krievijas valsts arhīvā.

Nupat izdots no jauna, bet tie kas izdeva, nepacentās nemaz to iztulkot no senslāvu valodas uz krievu, nerunājot par latviešu, jo viņiem laikam svarīgi, lai cilvēks sevi identificē ar baznīcu, redzētu tās seno vēsturi Latvijā, bet nemaz nav ieinteresēti rādīt evangēlija saturu.

Tā nemanot esam nonākuši pie kristietības.

Kristietība, eiropiešu tradicionālā reliģija un kultūra gandrīz divu gadu tūkstošu garumā. Kristietība bija tas, kas asinskāros karotājus vikingus ( skandināvus) padarīja par miermīlīgiem līdzpilsoņiem

Kristīgās pasaules uzskats Rietumu sabiedrību ietekmējis visspēcīgi. Kristietība ir tā saaudusies ar Eiropas vēsturi, literatūru, filozofiju, mākslu un arhitektūru, ka kristietības iepazīšana ir nepieciešamais priekšnosacījums, lai izprastu sabiedrību un kultūru, kurā dzīvojam.

Bībele ir pasaulē visvairāk lasītā grāmata gan mūsdienās, gan visas cilvēces vēsturē, un nevienai citai grāmatai nav bijusi tik liela ietekme uz literatūras attīstību. Arī ne kristiešu autori ir atzinuši Bībeli par savas daiļrades nozīmīgāko iedvesmas avotu. Kristietība ir izgājusi lielu attīstības posmu, piedzīvojusi neskaitāmas šķelšanās, herēzes. Arī citādi domājošie pastāvējuši visos laikos.

Kas tad ir Bībele un kristietība?

Vecā Derība – „Dominē ebreju leģendas un teiksmas, sekundārie mīti, kuri mērķtiecīgi sacerēti, lai piešķirtu stāstītajam vai rakstītājam lielāku autoritāti. Jūdaisma un vecās derības pamatā ir monoteisms jeb ticība vienam Dievam. Tas neradās pēkšņi, bet ilgstošos meklējumos. Pirmsākumos ebreji pielūdza daudz dažādu dievu, tā saucamos senču dievus, Ēlus. 1. gt. mijā p.m.ē., Ēls Visaugstākais, Dievs Visaugstākais saplūda ar Jūdas cilts dienvidu tuksnešu valdnieku dievu Jahvi. Sākās ilgstošs ceļš uz viendievību, kurā lielākais šķērslis bija tas, ka sastopami apm. 20 Jahves apzīmējumi. Bija atšķirības un nianses šā dieva uztverē, Jahvem ir blakus ir arī Elohima dēli, un Jahvem divos senebreju tekstos ir arī sieva – dieviete Ašera. Vecās Derības iekļautie sacerējumi ir neliela daļa no senebreju literatūras. Sacerējumu atlase un kanonizācija sākās ebreju pirmstrimdas laikmetā, tā ilga līdz ēras mijai, tad tika galīgi fiksēts Vecās derības sastāvs un saturs. Tradicionāli Mozus tiek atzīts par šā sacerējuma autoru jeb starpnieku, kas it kā nodevis Dieva dāvātus rakstus. Tomēr Vecā derība nav monolīts sacerējums, bet krājums, kas apvieno dažādos laikos radītus un pie atšķirīgiem žanriem piederošus sacerējumus.” Kā redzam, pasniegtais Bībelē un vēsturiskais stipri atšķiras. Pozitīvais tajā visā manuprāt ir tas, ka tika vienuviet savākta tuvo austrumu tautu, seno civilizāciju, Ēģiptes un Šumeru gudrība un bagātināta apvienojumā ar ebreju dzīves ziņu. Vecās derības stāsts par plūdiem pat detaļās sakrīt ar šumeru mītu par Gigemešu, plūdu mīti pastāv arī senēģiptiešiem.

Vai kristiešiem ebreji ir jāpieņem par izredzēto tautu? Tada ir Vecās derības pamatdoma jeb ebreju derība ar Jahvi.

Vai kristietības pieņemšana latviešu sabiedrībai devusies viegli? Manuprāt latvietim vienmēr tuvāka bijusi tradicionālā dzīves ziņa, kur galveno lomu spēlē daba, nevis veco ebreju leģendu piemērošana sev. Par tām pat ebreji saka: „Jā ,tā ir mūsu vēsturiskās kultūras sastāvdaļa, bet mēs tagad dzīvojam citā laikmetā”.

Vecā Derība ir viena lieta, Jaunā Derība kas cits.

Kā zināms pirmās ebreju kristiešu sektas Jēzu neuzskatīja par Dievu, bet par pravieti.Uzskats par Jēzu, kā Dievu radās tālienē no „svētās zemes”, un tika kanonizēts pirmajā kristiešu vispārējā Nīkajas konventā, kurš notika 4. gadsimtā. Nikajas konventā ieradās tikai sestā daļa no balstiesīgajiem bīskapiem.

Nīkajas konventā ar balsu vairākumu tika pieņemts, ka Jēzus ir Dievs. Opozīcija tika izraidīta un viņu mācība nolādēta. Kaut vienotības šajā jautājumā nebija, vēl ilgi turpinājās kristoloģiski strīdi, kur dažādi mitaloģiski elementi tiek pārveidoti un attīstīti un kļūst par kristietības dogmām tikai pēc 2 – 7. gs. tad ortodoksālā kristietība gūst uzvaru pār daudziem citiem kristietības virzieniem( dokētismu, ariānismu, nesterismu un c.) kurus baznīca pasludina par ķecerīgiem. Turpmākajās kristietības herēzes un šķelšanos laikā jaunizveidotās baznīcas apliecināja savu piekrišanu Nīkajas konventam.

Kas tad ir kristietība un kristieši? Vai tādi kā tos gribēja redzēt un mācīja būt Jēzus, vai daudzos gadsimtos pēc Jēzus nāves sastādīto dogmu nesēji?

Kristietība ir dogmātiska, bet Jēzus mācība nav obligāti skatāma kontekstā ar kristietību. Jēzus kristietību neradīja, un cīnījās pret daudzām lietām, ko kristietība pieņēmusi kā savas. Jēzus vēlas nosodīt sava laika farizejismu un līdz ar to – visos laikos sastopamo “farizejismu”, arī mūsdienu kristiešu pašapmierinātību.

Jēzu ebreji atteicās pieņemt par mesiju, bet par tādu viņš kļuva lielai daļai pasaules.

Daudzas Jēzus paustās līdzības skaidri norāda, ka Jēzus atšķirībā no jūdiem šo valstību neizprata kā politisku veidojumu. Jēzus šajā jēdzienā ielika pavisam citu saturu, un tāpēc nopratināšanā pie Pilāta viņš varēja sacīt, ka viņa valstība “nav no šīs pasaules”. Jēzus vēlējās panākt pavisam citu uztveri. Jēdziens “Dieva valstība” būtu jāsaprot, varbūt kā valstība bez ļaunuma?

Jēzus Kalna sprediķis ir jauns līmenis priekš cilvēces apziņas.

Kalna sprediķim raksturīgas augstas ētiskās prasības. Pretstatā visiem baušļiem un aizliegumiem, kas bija raksturīgi tā laika jūdaismam, Jēzus izvirza absolūtu nepieciešamību dzīvot mīlestībā, kritizē reliģiozitāti.

Līdz pat mūsu dienām Kalna sprediķa vārdi ir bijis grūti atrisināms uzdevums. Vai vispār ir iespējams dzīvot saskaņā ar Kalna sprediķī izvirzītajām ētiskajām prasībām?

Lielāka daļa cilvēces tam nebija gatava tad, un arī tagad nav gatavi. Jēzus saka: “Jūs esat zemes sāls; bet ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, kā vien laukā izmetama”. /Mateja 5-13/

Vieni ir centušies Jēzus ētiku īstenot burtiski.Katoļu baznīca apgalvo, ka Kalna sprediķis galvenokārt attiecas uz izredzētajiem, dievbijīgajiem, uz priesteriem, mūkiem, no kuriem tiek pieprasīts celibāts un nabadzība. Luteriskā interpretācija balstās uz pieņēmumu, ka Kalna sprediķa baušļi ir ideāls, kas nav piepildāms šajā pasaulē. Protestantiskajā teoloģijā ir attīstīts uzskats, kas tiek dēvēts par gribas ētiku. Svarīgākais ir rīcības pamatā likta laba griba un labs nolūks. Bet šāda pieeja plaši kritizēta. Šeit tuvāk pie Kalnu sprediķa neapstāšos, bet pie jautājumiem , kas saistīti ar identitāti.

Jēzus saka:

46. Ja jūs tos mīlat, kas jūs mīl, kāda alga jums nākas? Vai muitnieki nedara tāpat?

47. Ja jūs sveicinat tikai savus brāļus, ko sevišķu jūs darāt? Vai muitnieki nedara tāpat? Mateja.

„Un kas atstājis mājas vai brāļus vai māsas, vai tēvu vai māti, vai sievu, vai tīrumus mana vārda dēļ, tas saņems daudzkārt vairāk un iemantos mūžīgu dzīvību”. /Mateja Evanģēlijs 29./

Jēzus Kristus izteiktie aforismi apliecina, ka pašaizliedzīga gatavība atteikties no izdevīguma un priekšrocībām ir izšķirošais garīgās dzīves kritērijs. Vai Jēzus nav licis pamatu jauna līmeņa apziņas attīstībai, jaunas identitātes veidošanai? Jēzus mācība vērsta uz jauna veida cilvēku kopību, jaunu sabiedrības stāvokli, jaunu pasauli. Var teikt, ka viņa mācībai ir arī kosmisks raksturs, jo taps “jaunas debesis un jauna zeme”.

Jēzus paustā identitāte ir viparējā mīlestība, jo „Dievs ir mīlestība”.

Cilvēku apziņas pārveides process turpinās.

Bet mūsdienās liela daļa sabiedrības ne identificē sevi ar kādu reliģiju, jo uzskata, ka reliģijas zaudējušas ietekmi uz sabiedrisko dzīvi un to ētika iesprūdusi dogmatismā un attālinājusies no visa, kas saistīts ar sabiedrību. Šis process ir sekularizācija.

Vēl citi, saglabājuši savu reliģisko ticību, atdalot to no zinātnes. Citi identificē sevi ar ateistiem un agnostiķiem un ir noraidījuši jebkuru reliģiju. Vēl citi savā reliģiskajā ticībā meklē reliģiskās un zinātniskās kopsakarības.

Patības jēdzienu, kā galveno principu, kas nosaka personas identitāti neatbalsta tāda plaši pazīstama un populāra reliģija, kā budisms. Budisms, džainisms un seno Indijas skolu atzars – Samkhja noliedz dieva esamību.

Notiek arī reliģiju sajaukšanās, sintēze, sintezējas filozofiskie uzskati, pasaules uzskati un dažādi strāvojumi. Pastiprinātu vērība tiek pievērsta atomfizikai. Tiek gaidīts arī lūzums zinātniskā domāšanas veida, būtībā, uzskatot, ka pastāvošais zinātniskais domāšanas veids atrodas „paradigmas maiņas” priekšā.

Pie jaunajām kustībām uzskatāma parapsiholoģija, bet tās saknes nāk no senatnes. Parapsiholoģija daudzviet pasaulē ir nopietna pētniecības zinātne.

Daudzas alternatīvās kustības apgalvo, ka to piedāvātajam jaunajam zinātniskās domāšanas veidam raksturīgs holisms (veselums) Veselums būtiski ietekmē daļu- indivīds kā veselums ietekmē ķermeņa atsevišķos orgānus, pats savukārt būdams ekoloģiskās sistēmas daļa un mūsu planēta ir organiski saistīta ar visu universu. Arī šī doma pastāvējusi un attīstījusies vēstures gaitā.

Deskriptīvā ētikaar zinātniskām metodēm apraksta īstenību, neizsakot attieksmi un vērtējumu vai attiecīgais fenomens ir labs vai slikts.

Vai visu nosaka ārējie apstākļi, piemēram iedzimtība, vide? Vai citādi mums nebūtu nekādas identitātes? Vai sajūta, ka mēs nosakām savu identitāti ir tikai ilūzija? Vai tomēr mēs esam kas vairāk par ieprogrammētiem robotiem? Mums ir brīvība un atbildība vai nav? Mēs taču esam atbildīgi par to, ko darām?

Svarīgi ir nevis tas, kas mēs esam, bet tas, kādi mēs esam. Un mēs kļūstam par to, ko mēs izvēlamies.

Par laimi, cilvēks nav slēgta sistēma un attīstās, sintezējot sevī aizvien jaunas idejas. Bet vai tas vienmēr ir labi?

Identificējoties ar vienu grupu, cilvēks sevi pretnostata citai. Tā rodas naids, nesaskaņas, kari.

„Kāds valsts vīrs, izcila autoritāte, ir sacījis, ka pasauli var sakārtot un visus cilvēkus var pabarot. Tad kādēļ tas netiek īstenots? Konfliktējošo ideju, ticību un nacionālisma dēļ. Idejas liedz pabarot cilvēkus; un vairākums no mums spēlējas ar idejām un iedomājas, ka ir vareni revolucionāri, hipnotizējot sevi ar tādiem vārdiem kā „praktisks”. Svarīgi ir atbrīvoties no idejām, no nacionālisma, no visām reliģiskajām ticībām un dogmām, lai mēs varētu rīkoties – nevis saskaņā ar kādu shēmu vai ideoloģiju, bet gan atbilstoši vajadzībām. Jūsu idejas un ticība, jūsu politiskās, ekonomiskās un reliģiskās panacejas patiesībā sadala cilvēkus un noved pie kara.” /Dž. Krišnamurti/

Ticības dēļ mirst, ideoloģijas dēļ – slepkavo. /A. Bens/

Rodas jauni izaicinājumi sevi apzināties un noteikt savu identitāti.

Bieži to, kādai jābūt mūsu identitātei mums diktē skola, baznīca, sabiedrība, sociālā vide, prese un valsts.

Krišnamurti saka, ka gandrīz visās zemēs valsts ar tās militarizāciju un likumiem iesūc cilvēkus un valsts pielūgsme nomaina Dieva pielūgsmi. Valsts iejaucas iedzīvotāju dzīvē, pat tās intīmākajos aspektos, norāda, ko pilsoņiem lasīt un ko domāt. Valsts izspiego savus pilsoņus, tās visur redzošā acs patur tos savā redzeslokā, tādējādi pārņemot baznīcas funkcijas. Tā ir jauna reliģija. Reiz cilvēks bija baznīcas vergs, tagad viņš ir valsts vergs. Agrāk izglītību kontrolēja baznīca, tagad to dara valsts: ne vienai, ne otrai nerūp cilvēka atbrīvošanās”.

Savukārt Pēteris Kļava apgalvo – „ cilvēki jauc ieņemamo amatu ar sevi. Viņi identificē sevi ar olbaltumu, kas novecos un sapūs. Viņi nomirs ar kaut kādu ieņemamo amatu vai goda zīmi, ko ir dabūjuši, vai grādu ko zinātnē izbīdījuši. Grāds – tas nav slikti, bet tas neesi tu. Prāts nepieļauj pilnības apzināšanos. Personība Rietumu sabiedrībā stāv uz pjedestāla. Personība ir sintētiski salikts, pārejošs apziņas folderis, ar ko cilvēks identificējas. Un tas ir tas mūžīgais kaps. Kristus teicis – pazaudē sevi un tu atradīsi mani.”

Rodās jauni sevis apzināšanās veidi un jēdzieni.

Izpratne par jēdzieniem dažādās kultūrās var ļoti atšķirties.

Dažādu kultūru izpēte satricina psihaloģijas pamatus.

Mums zināmie psiholoģijas pētnieki nāk no Rietumu kultūras.Attiecīgi eksperimenti un statistikas dati nāk arī no rietumiem. Rietumniekiem ir licies, ka psiholoģijas likumi ir universāli visiem, bet pētījumi liecina par to, ka dažādas kultūras rada dažādus domāšanas veidus. Dažādu attieksmi pret sevi un savu lomu sabiedrībā. Kultūra ietekmē izziņas, uztveres procesus un individualitāti.

Man patīk līdzība, kur trīs cilvēki skatās uz vējā plīvojošu karogu. Pirmais saka: „Karogs kustās”. Otrais: „Nē, vējš kustās.” Trešais: „Mūsu domas kustās”.

Tad kā mēs sevi identificējam? Tie, kas sēž ap mūsu ugunskuru , tie ir mūsējie? Pārējie, tie ir svešie?

Tie kas šajā telpā atrodas, tie ir mūsējie, ārpus ir profāni, svešie?

Mana ģimene ir manējie. Pārējie nē?

Mans klans ir mūsējie. Pārējie nē?

Runājot par klaniem, klans ir tas, kas neļāva arābiem saglabāt un vairot teritorijas savos ‘’zelta laikos”, jo klans viņiem vienmēr bijis un tagad ir augstāk pat par reliģiju, un tas vienmēr novedis pie šķelšanās un asinsizliešanas.

Mana tauta, mana valsts ir mūsējie. Pārējie nē? Eiropa tagad ir mūsu mājas, tie ir mūsējie. Pārējie nē? un tt.

„Mēs kā indivīdi un cilvēki esam atbildīgi par visu pasauli – neatkarīgi no tā, kādā pasaules malā esam piedzimuši vai kādai kultūrai piederam. Katrs no mums ir atbildīgs par ikvienu karu – mūsu agresīvās dzīves, nacionālisma, egoisma, dievu, aizspriedumu un ideālu dēļ.” /Krišnamurti/

Nepieņemiet lomas, kuras sabiedrība jums uzspiež. Radiet sevi paši, apzinieties savu identitāti paši.

„Jebkurš auns ganu uzskata par ģēniju, bet suni par bara sargu, kaut arī gans un suns apēd vairāk aitu nekā vilki.” /Adams Smits/

„Sabiedrība ir abstrakcija. Un abstrakcija nav realitāte. Toties realitāte ir attiecības starp cilvēkiem.” /Dž. Krišnamurti/

Pasaule ir mana Dzimtene. Izzināt sevi un pasauli ir mana reliģija.

Jursoro

Izmantotā literatūra:

Bībele, Reliģiju grāmata, J. Gordrs, V. Hellerns, H. Notākers, Wikipedia, Šri Aurobindo, Svami Vivekananda, Džidu Krišnamurti “Piezīmes par dzīvi”, Dž. Krišnamurti “Par attiecībām”, Dž. Krišnamurti, Mitaloģijas enciklopēdija, Dalailama “Mans ceļojums garīgo tradīciju pasaulē”, P. Kļava, A. Bens, A. Smits.

http://www.eupedia.com/europe/origins_haplogroups_europe.shtml

 

This entry was posted in Jaunumi. Bookmark the permalink.