Rietumu cilvēks pieder pie pavisam īpaša kultūras loka, kas nebūt nav jebkādā veidā nabadzīgāks vai mazāk interesants, salīdzinot ar Austrumu, vai jebkuru citu kultūru. Bieži vien rietumnieks domā, ka visas viņa garīgās saknes ir meklējamas vienīgi ebreju reliģiskajās tradīcijās un grieķu filozofijā.
urklāt šīs saknes esot tādas, kas objektīvi nav izturējušas laika vai patiesības pārbaudi, kas likumsakarīgi ir novedis pie to acīmredzamās piekāpšanās, es pat teiktu atkāpšanās, modernās zinātnes priekšā. Vidusmēra mūsdienu rietumnieks domā, ka vienīgā leģitīmās patiesības interpretācijas tiesības pienākas zinātnei, un, ja tā vēl kaut ko nav atklājusi vai izskaidrojusi, tas ir tikai laika jautājums. Patiešām, mēs visi baudām zinātnes progresa un sasniegumu augļus, lietojot vismodernākās tehnoloģijas, kas nenoliedzami atvieglo mūsu fizisko dzīvi. Tas viss rada maldīgu priekšstatu, ka vienīgais, kam šajā pasaulē ir nozīme, ir materiālās vērtības un fiziskā dzīve, bet bieži vien pavisam aizmirstot, ka tikpat liela, ja pat ne lielāka, uzmanība ir jāpievērš arī gara attīstībai. Iemesls kāpēc mūsdienu Rietumu cilvēks piedzīvo tik bezcerīgi dziļu garīgās identitātes krīzi, manuprāt ir tas, ka materiālistisko zinātni nav atklāti konfrontējusi tikpat ekzotēriska un metodiska zinātne, kuras pirmais un galvenais pētījumu objekts būtu Gars un tā attīstība visdažādākajos aspektos.
Esmu iecerējis apskatīt nevis aizmirstu, bet drīzāk apzināti neafišētu Zinātni par Garu, kas vienmēr ir bijusi un nekur nav pazudusi. Zinātni, kas par tādu ir tikusi uzskatīta jau kopš pašiem tās pirmsākumiem, turklāt neveicot nekādu mākslīgu iedalījumu zinātnē un mākslā (kas pati par sevi ir vistiešākā Gara izpausme). Vienlaikus Zinātni un Mākslu, kas uzticīgi ir pavadījusi un pat uzraudzījusi Rietumu civilizāciju no pagrīdes dziļumiem un ir bijusi klātesoša gandrīz visos vēsturisko samezglojumu posmos un ir devusi savu artavu, lai izveidotu mūsdienu pasauli tādu, kādu mēs to pazīstam. Šī artava ir daudz lielāka nekā pirmajā brīdī varētu šķist. Runa iet par hermētismu- vienu no četriem „pelēkajiem kardināliem” Rietumu garīgajā kultūrā, līdztekus gnosticismam, kabalistikai un neoplatoniskajai filozofijai.
Profesors Tadeušs Stefans Zeļinskis uzskata, ka hermētisms ir tas Rietumu garīgais spēks, kas ir zaudējis konkurencē ar kristietību. Diez vai, ka tam varētu piekrist. Renesanses laikā hermētisms ir ticis dēvēts par Prisca Theologia un Philosophia Perennis (Pirmā teoloģija un Mūžīgā filozofija), ar to norādot, ka hermētisma mācība ir viena no tām, kas vistiešākajā veidā pierāda, ka ir eksistējusi teoloģija un filozofija, kas ir visu vēlāko reliģiju un filozofijas skolu pamatā un ir saņemta no paša Dieva. Šādu uzskatu aizstāvēja Džovanni Piko dela Mirandola.
Jēdziena skaidrojums
Tiklīdz izdzirdam vārdu „hermētisms”, mums bieži vien rodas pašsaprotama asociācija ar hermētiskajiem traukiem, kas atrodas gandrīz katra mājsaimniecībā. Tāpat likumsakarīgi rodas priekšstats par slepenu mācību, kas tieši tāpat kā hermētisks trauks, kurā nekas neieplūst un no kura nekas neizplūst, ir ārkārtīgi piesardzīga pret jauniem biedriem un iekšējās mācības netiek paustas uz āru. Ironiskā kārtā, lai gan būdama nosacīti nejauša sakritība, šī asociācija lieliski atbilst hermētisko doktrīnu specifiskajai didaktikai- tā sauktajai mistagoģiskajai apmācības metodei, kas pakāpeniski ievada arvien dziļākās mistērijās pēc secīgām iniciācijām. Lai vai kā, arī „hermētisms” kā fizikas zinātnē lietots termins ir tieši radies no senajiem alķīmiķiem, kas pirmie atklāja veidus kā hermētiski noslēgt traukus destilācijas procesā. Jebkurā gadījumā, gan viens, gan otrs šā jēdziena aspekts ir tieši patapināts no leģendārā Hermesa Trismegista vārda- mītiskā hermētisma mācības pamatlicēja.
Slepenības apoloģija
Tā ir taisnība, ka hermētismu raksturo slepenība. Varētu rasties jautājums kādēļ tas tā ir? Vai tā tas ir bijis vienmēr? Slepeno ordeņu fenomens Rietumu kultūrā vienmēr ir raisījis aizdomas no sabiedrības puses. Kāpēc būtu jāslēpj mācības un prakses, ja tām nav saistības ar neko morāli nosodāmu? Protams, kristīgajā Eiropā slepenība kalpoja par vitālu instrumentu, lai, ne tikai varētu darboties netraucēti, bet arī lai pasargātu iniciātu dzīvības no inkvizīcijas vajāšanām. Pat mūsdienās šāds modelis lieliski kalpo, lai ezotēriski noskaņoti indivīdi varētu satikt līdzīgi domājošos un izvairītos no ekzotēriskās sabiedrības izsmiekla visdažādākajos līmeņos. Tomēr vai tas ir vienīgais iemesls?
Ir pilnīgi skaidrs, ka ezotērisks pasaules skatījums nav, nekad nav bijis un nekad arī nebūs plaši izprotams plašām sabiedrības masām, kas paļaujas tikai uz t.s. ārējiem „faktiem”, pilnībā ignorējot visu, kas saistās ar iekšēju pieredzi, kas tiek uzskatīta par augstākā mērā subjektīvu. Tas ir sociālpsiholoģisks jautājums, tomēr viens gan ir skaidrs- ezotēriskās grupas vienmēr ir bijušas un būs elitāras. Un tas ir ne jau tādēļ, lai justos kaut kas pārāks par profāniem, vai piederētu pie „savstarpējas apbrīnas klubiņa”. Hermētisms ir primāri un izteikti praktisks. Hermētisma kosmoloģijas, kosmogonijas, antropoloģijas, gnozeoloģijas utt. teorētiska izpratne nedod nekādas būtiskas priekšrocības, saskaroties ar objektīvām enerģijām, kas tiek atmodinātas noteiktos rituālos vai eksperimentos. Šīm enerģijām ir pavisam reāls spēks pārvērst cilvēka dzīvi pilnīgā haosā, ja vien cilvēks nerīkojas pēc gadsimtos pārbaudītas sistēmas un viņu neuzrauga pieredzējis skolotājs. Tieši šīs metodes, rituāli, eksperimenti un monitorings ir tas, kas ir raksturīgs jebkuram autentiskam praktiskā hermētisma ordenim un kā nodrošināšanai tiek ieturēta slepenība. Iniciāta ceļš nav priekš visiem, tas ir tikai dažiem. Tiem dažiem, kas ir pietiekami evolucionējuši, lai būtu gatavi saskarties ar objektīvajiem dabas spēkiem vispersoniskākajā pārdzīvojumā, kas vien ir iespējams, proti- pašam esot par „eksperimenta trusīti”, nevis paļaujoties tikai uz ārējiem novērojumiem, kas ir tik raksturīga sekulārajām dabas zinātnēm.
Bieži vien tiek pārmests, ka tieši Rietumiem raksturīgā slepenība ir bijusi par iemeslu kādēļ Rietumu sabiedrība ir kļuvusi izteikti materiālistiska. Iemesls esot tas, ka gadsimtu gaitā neviens slepens ordenis tā arī neesot spējis sniegt taustāmus pierādījumus vidusmēra rietumniekam, ka garīgā pasaule ir tikpat reāla un klātesoša kā fiziskā. Vēl jo vairāk- šāds informācijas trūkums ir vainojams pie tā, ka vidusmēra rietumnieks ar garīgām tieksmēm nemaz nezina par šādu Rietumu tradīciju, kas likumsakarīgi, bēgot no Baznīcas dogmatikas, tam liek pievērsties Austrumu mācībām. Patiešām, tam var piekrist, ka Austrumos sabiedrība ir manāmi garīgāka un arī attiecības starp reliģiju un zinātni nav tik saasinātas. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka arī Austrumiem slepenība ir tikpat nozīmīga. Visa meditāciju kultūra un dažādās plaši pieejamās jogas skolas, tik un tā ved uz tā visa patieso mērķi- lai atlasītos cienīgākie indivīdi, kas būtu spējīgi nostāties uz individuālā garīguma ceļa, stingrā skolotāja (piem. joga) uzraudzībā. Un tieši šeit parādās tas pats mācekļa-skolotāja attiecību modelis un no tā izrietošā slepenība, kas ir tik ļoti raksturīgs Rietumiem. Nevar pārmest Rietumiem, ka nav informācijas par Rietumu ezotēriku. Tā ir, turklāt ik uz soļa, ja vien ir „acis lai redzētu un ausis, lai dzirdētu”. Un ja aspirants nav apmierinājies ar acīmredzamo un aptaustāmo, bet gan meklējis pirmavotus, viņš jau ir izturējis pirmo atlasi. Pārfrāzējot sv. Rakstus var teikt: „Piens- zīdaiņiem; gaļa- pieaugušajiem”.
Hermess Trismegists
Es šeit nevēlos iedziļināties Hermesa Trismegista personībā, tomēr mitoloģiskā līmenī pastāv saistība starp Hermesu Trismegistu un sengrieķu dievu Hermeju (jeb arī Hermesu). Hermejs būdams dievu vēstnesis, satur daudzas paralēles ar seno ēģiptiešu dievu Totu, kas bija rakstības, gudrības un maģijas dievs. Šo saistību vēl vairāk apstiprina Trismegista senāk lietots apzīmējums: Tots Hermess Trismegists, vai pat literatūrā sastopams apzīmējums: Tots Merkūrijs Hermess Trismegists (pastiprinot saistību arī ar romiešu dievu Merkūriju, kas bija grieķu Hermeja analogs). Tomēr šīs nav vienīgās mitoloģiskās paralēles. Vēsturiski Hermess Trismegists ir bijis tas pats kas Ēnohs jūdiem un Idrišs musulmaņiem. Tāpat senatnē ir tikuši veikti salīdzinājumi arī ar Mozu un Orfeju, kā arī mazāk zināmiem tēliem, kā piemēram Manefons, valdnieks Nehepso, priesteris Petozīriss, kā arī citiām mītiskām un vēsturiskām personībām.
Viens gan ir skaidrs: Hermess Trismegists ir grieķu cilmes vārds, kas visticamāk ir radies Aleksandrijā. Diez vai mēs kādreiz uzzināsim vai patiešām pastāvēja kāds noteikts hermētisma dibinātājs. Grieķu cilmes tituls „Trismegists” ir tulkojams kā „trīskārši dižais”, kas ir atsauce uz Hermesam Trismegistam piedēvēto tekstu- Smaragda Tabulu, kas saka: „Tāpēc es esmu nosaukts par Trīskārši Dižo, jo pārzinu visas pasaules gudrības trīs daļas”. Šis fragments var norādīt gan uz Hermesa Trismegista amatiem, kas saskaņā ar vienu no leģendām ieņēma gan valdnieka, gan priestera gan filozofa amatus. Tomēr vispopulārākais uzskats ir ka tā ir norāde uz astroloģiju, alķīmiju un maģiju. Tieši šī hermētiskā triāde norāda uz hermētisma būtību un ceļiem kā hermētisma sekotājs izzina Visuma noslēpumus.
Hermētisma izcelsme
Hermētisma vēsture visticamāk ir ārkārtīgi sena, kas iespējams ir senāka par senās Ēģiptes, Haldejas un Šumeru civilizācijām un ietiecas dziļi mitoloģiskajā periodā. Tomēr par vēsturisko hermētismu tādā formā kādu to pazīst pēc rīcībā esošajiem rakstītajiem avotiem, var runāt ar krietni mazāku laika distanci, proti- grieķu pārvaldītās Ptolemaju Ēģiptes periods un konkrēti- Aleksandrijas pussala, kā arī Nīlas delta, kas ir bijusi šūpulis ne tikai hermētismam, bet arī gnosticismam un neoplatonismam. Visas šīs mācības satur daudzas paralēles un līdzības, bet arī atšķirības, kas pagātnē esot bijušas vairāk izteiktas nekā mūsdienās (īpaši starp Hermētismu un Gnosticismu). Tāpat Aleksandrijai ir izcila nozīme arī agrīnās teoloģijas attīstībā, jo tieši šeit attīstījās Sv. Rakstu interpretācijas skola, kas centās samierināt kristietību ar neoplatonisko filozofiju un attīstīja alegorisko interpretācijas metodi. No Aleksandrijas nāk arī slavenais Ptolemajs, kura ģeocentriskais Visuma modelis, neskatoties uz mūsdienu heliocentrisko modeli, vēl arvien ir dzīvs gan astroloģijā, gan alķīmijā, gan maģijā, jo tas ir primāri antropocentrisks- noliekot cilvēku visuma centrā, kam ir dziļi garīga jēga, izprotot cilvēka vietu Visumā. Senākie rakstītie hermētiskie dokumenti datējami ap pirms-Kristus ēras beigām un Mūsu Ēras sākumu. Precīzu datēšanu apgrūtina apstāklis, ka hermētiskās mācības tika nodotas no paaudzes paaudzē; tās tika pārrakstītas un rediģētas neskaitāmas reizes. Vēlākie rakstītie avoti datējami līdz 4. vai 5. gs. m.ē..
Aleksandrijas pussala bija ideāla vieta kurā saskārās ēģiptiešu un grieķu kultūras. To vēl vairāk pastiprināja Romas iebrukums 30. g. p.m.ē., kas šīs abas kultūras saliedēja vēl vienotākā veselumā nekā tas bija Aleksandra Lielā laikā. Tā visa rezultātā radās hellenizēta Hermētisma forma, kas caur grieķu antīko kultūru darīja iespējamu šīs mācības tālāku izplatību Eiropā. Tieši šī hellenizētā forma tiek uzskatīta par hermētismu stingri akadēmiskā skatījumā. Tādēļ, lai novērstu pārpratumus, uzsveru, ka šajā rasējumā es jēdzienu „hermētisms” lietoju plašākā nozīmē, ar to saprotot visu mācību un prakšu kopumu, kas ir evolucionējis no klasiskā Aleksandrijas hermētisma, kā arī bijis tā prekursors
Daži mūsdienu zinātnieki, kā piemēram Floriāns Ēbelings uzskata, ka hermētisms Eiropā ir sadalījies divās atšķirīgās nometnēs, kuru nosacītā robeža esot bijuši Alpu kalni, un kas esot bijušas samērā maz informētas par otras eksistenci. Runa ir par izteikti filozofisku, jeb spekulatīvu hermētismu, kas attīstījās Itālijā, un kura redzamākie pārstāvji bija Marsīlio Fičīno un Dž. P. della Mirandola. Hermētisma studijas aprobežojās ar t.s. Corpus Hermeticum tulkošanu un studēšanu, kaut arī tikpat daudz tika tulkota arī šķietami ebrejiskā maģijas un kabalas tradīcija. Corpus Hermeticum bija darbs, kas sastāvēja no vairākām 1.-4. gs. grāmatām, kas bija saglabājušās kopš Bizantijas perioda, un kuras satur vairākus dialogus, kura galvenais varonis ir Hermess Trismegists. Otra nometne saistās ar Vāciju un kuras iespējams pats slavenākais pārstāvis ir bijis Paracelzs. Šeit ir bijis raksturīgs izteikti praktisks- alķīmisks hermētisma spārns. Par šīs skolas galveno avotu tikusi izmantota tā saucamā Smaragda Tabula. Tieši tāpat, starp dažiem zinātniekiem ir bijis raksturīgi iedalīt visus saglabājušos tekstos spekulatīvajā (filozofiskajā) un operatīvajā (tehniskajā) hermētismā. Atšķirība starp šim tekstu grupām patiešām ir acīmredzama, tomēr šāds dalījums manuprāt ir lieks. Šie teksti nav pretrunīgi, vienīgi ir vērojamas dažādas kulturālas atšķirības, kā arī liktais uzsvars uz konkrēto hermētisma mācības aspektu.
Smaragda plāksne
Hermētiskās mācības pats galvenais avots un visaptverošs kopsavilkums ir augstākminētā Smaragda Tabula, kas, neskatoties uz to, ka satur tikai dažas rindiņas ir neizsmeļams meditāciju avots jebkuram hermētisma praktizētājam. Par tās autoru tiek uzskatīts pats Hermess Trismegists, turklāt pats teksts satur tiešu atsauci uz sevi pašu pirmajā personā. Pats senākais zināmais šī teksta variants ir atrodams Pseido- Apolonija no Tiānas grāmatā un ir rakstīts arābu valodā. Grāmatas autors min, ka šo tekstu ir atradis zem Hermesa Trismegista statujas apslēptā grotā. Šajā arābiskajā tulkojumā ir vērojamas vairākas atšķirības no vēlākajos gadsimtos tapušajiem un daudz lielāku popularitāti ieguvušajiem tulkojumiem. Šim tekstam ir bijusi ārkārtīgi liela popularitāte un to ir tulkojuši vai komentējuši tādi plaši pazīstami cilvēki kā Alberts Lielais, Rodžers Bēkons, Tritēmijs, Mihaels Maiers, Izāks Ņūtons, Zigismunds Bakstroms, Fulkanelli, Helēna Blavatska Elisters Kroulijs Tits Burkhards, kā arī Karls Gustavs Jungs. Ir ārkārtīgi grūti sniegt jebkādu autoritatīvu šī noslēpumainā teksta interpretāciju, jo šī teksta izprašana ir intīmas personiskas pieredzes jautājums, turklāt interpretācija, kā tas ir raksturīgs hermētismam, ir iespējama vairākos līmeņos. Tomēr ir vispārzināms fakts, ka daudzi viduslaiku alķīmiķi to uztvēra, kā kodētu, bet precīzu formulu kā iegūt Filozofu Akmeni (kas pats par sevi eksistē vairākos līmeņos).
Hermētisma pamatprincipi
Ir ļoti grūti sniegt visaptverošu hermētisma mācības kopsavilkumu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka hermētisms nekad nav ticis identificēts tikai ar kādu noteiktu zinātni (modernā izpratnē), filozofiju, un pavisam noteikti, ne ar reliģiju. Hermētisms nav nedz uzskatu sistēma, nedz ideoloģija, nedz garīgo prakšu apkopojums. Hermētisms ir Aizlaiku Gudrība pati par sevi, kas atradusi savu izpausmes formu noteiktā kultūras kontekstā.
Neskatoties uz to, ir izdalāmi vairāki principi, kas ir raksturīgi hermētismam un ļauj gūt izpratni par mācības stūrakmeņiem. Šajā sakarā ir jāmin kāda izcila grāmata- „Kybalion”, kas ir iznākusi 1908. gadā un ir pakļauta vairākām spekulācijām par tās izcelsmi, jo tās autori ir izvēlējušies palikt anonīmi, parakstoties vienkārši kā „Trīs Iniciāti”. Šī grāmata izdala septiņus hermētisma pamatprincipus, proti- Mentālisma princips, Analoģijas princips, Vibrācijas princips, Polaritātes princips, Ritma princips, Kauzalitātes princips un Dzimuma princips.
Mentālisma princips norāda uz to, ka viss Visums ir mentāls. Respektīvi, pilnīgi viss, ko mēs redzam, jūtam vai uztveram ir Prāts. Hermētismā Prāts ir sinonīms Garam, Esamībai un Dievam. Universālais Gars ir neizzināms un neaprakstāms, bet tas neizbēgami manifestējas dažādās fenomenoloģiskās parādībās, tai skaitā arī tajā, ko mēs saucam par Matēriju. Viss Visums gan kopumā, gan tā atsevišķajās daļās eksistē VISA prātā, kurā mēs „dzīvojam, kustamies un esam”. Tāpat kā mēs eksistējam VISA prātā, analoģiski arī mūsu Prāts ir tas, kas ļauj veikt izmaiņas mentālajā Visumā.
Analoģijas princips iemieso Smaragda Tabulas patiesību „Kā apakšā, tā augšā. Kā augšā, tā apakšā”. Viss, kas notiek fiziskajā plānā, atspoguļojas gan ēteriskajā, gan astrālajā, gan mentālajā, gan garīgajā, un otrādi. Visas garīgās parādības mēs varam uztvert kā noteiktas sinhronitātes fiziskajā plānā. Tieši tāpat jebkura mūsu fiziskā darbība ietekmē arī augstākus plānus, kas iedarbina t.s. karmas likumu. Precīzi tāpat, veicot rituālus vai izmantojot noteiktus simbolus, mēs atmodinām atbilstošas enerģijas augstākos plānos. Izzinot Matēriju mēs izzinām Garu. Ja mums ir zināšanas ģeometrijā, mums nav jādodas kosmosā, lai izmērītu precīzu attālumu starp Zemi un Sauli.
Vibrācijas princips iemieso patiesību, ka Visumā nekas neatrodas miera stāvoklī (jo tā būtu Neesamība). Viss kustas- vibrē noteiktā frekvencē. Viss ir vibrācija. Atšķirības starp Garu un Matēriju, starp ķermeni un prātu ir tikai atšķirības vibrācijas frekvencē. Nav atšķirības starp garīgu matēriju un materiālu garu. Veids kā mēs uztveram apkārtējo pasauli ir tikai veids kā mūsu maņu orgāni uztver noteiktu vibrācijas frekvenci un mūsu smadzenes interpretē to kā noteiktu krāsu, skaņu, smaržu, garšu, siltumu vai aukstumu, cietumu vai mīkstumu. Visa pasaule, visā tās daudzveidībā, ir viena un tā paša Prāta vibrācija. Paaugstinot mūsu pašu prāta vibrācijas frekvenci, mēs paaugstinām savu apziņu. Dievišķā apziņa nav nekas cits kā tik augsta prāta vibrācijas frekvence, ka vibrācijas vairs šķietami nav. Sasniegt šo apziņu nozīmē kļūt par dievu.
Polaritātes princips vērš uzmanību uz to, ka visam ir savs pretpols. „Katrai monētai ir sava otrā puse”. Viss ir un vienlaicīgi arī nav. Katra patiesība ir tikai pus-patiesība un vienlaikus arī pus-meli. Kaspars Dimiters savā dziesmā „Glāze ūdens” to lieliski atspoguļo šādā formā: „Ir tikai meli vai ne-meli, bet nav patiesības”. Viss- gan mīlestība, gan naids; gan siltums, gan aukstums; gan Dievs gan Velns; gan Esamība, gan Neesamība ir viens un tas pats fenomens dažādās pakāpēs. Mēs nevaram norādīt uz termometra stabiņa to vietu kur beidzas aukstums un sākas karstums. Tomēr- visi pretpoli satiekas, visi paradoksi var tikt samierināti. Jebkuru polu var pārvērst par tā pretpolu. Atšķirība starp pretpoliem slēpjas tikai vibrācijas frekvencē.
Ritma princips uzsver to, ka visa kustība, visa vibrācija notiek noteiktā ritmā. Viena svārstība uz vienu pusi, līdzsvarojas ar vienlīdzīgu svārstību uz pretējo pusi. Tas var izpausties mūsu dzīvēs kā pretdarbības spēki vai arī kā tautas sakāmvārdā: „kas augstu ceļas, tas zemu krīt”. Šis princips manifestējas gan dabā, gan pasaules vēsturē, gan mūsu dzīvēs un garīgajos centienos. Nekas nav lineārs, viss ir ritmisks un ciklisks. Šis princips ir galvenais šķērslis jebkurā garīgajā ceļā. Sasniedzot noteiktu garīguma līmeni, mēs vai nu tiekam rauti atpakaļ Matērijā, vai arī esam spiesti neitralizēt pret-svārstību ar upuri, kas var izpausties kā ciešanas. Hermētismā pastāv noteiktas prakses, kas iniciātam ļauj pielietot Mentālo Neitralizācijas principu un novirzīt pret-svārstību citā līmenī, tādējādi saglabājot garīgos sasniegumus. Nekas neizbēg no likuma, bet ir iespējams iemācīties pielietot likumu, tā vietā, lai likums pielietotu mūs.
Kauzalitātes (cēlonības) princips paskaidro, ka katram cēlonim ir savas sekas, tāpat kā katrām sekām ir savs cēlonis. Jebkura mūsu darbība rada sekas visdažādākajos līmeņos, gan labvēlīgas, gan nelabvēlīgas. Nekas nav nejaušs- visam, kas notiek mūsu dzīvēs ir savs cēlonis un nozīme Dievišķajā Plānā. Šķietama nejaušība ir tikai mūsu apzīmējums sekām, kuru cēloni mēs neesam izpratuši. Garīgais ceļš nozīmē paaugstināt savu vibrāciju tiktāl, ka mūsu darbības nevada tikai cēloņi, bet tās pašas kļūst par cēloni, kas konstruktīvi pārveido pasauli un mūs pašus.
Dzimuma Princips. Tas neattiecas tikai uz dzimumu fiziskā izpratnē, bet uz augstākminēto Polaritātes principu, kas Visumā ļauj saskatīt nosacīti gan vīrišķo, gan sievišķo sākotni. Gan dabā, gan visumā pastāv spēki, kas ir pozitīvi, aktīvi, garīgi, tēvišķi, vīrišķi, labi, konstruktīvi un dzīvinoši, gan arī spēki, kas ir negatīvi, pasīvi, materiāli, mātišķi, sievišķi, ļauni, destruktīvi un nāvējoši. Tāpat starp šiem pretpoliem pastāv arī spēki, kas satur abas sākotnes. Cilvēku dzimums manifestējas tikai fiziskajā plānā, bet mūsu visu dvēseles satur gan vīrišķo, gan sievišķo aspektu- gan „animus” gan „anima” K. G. Junga izpratnē. Ideāli, ja mēs spējam sevī sabalansēt abas šīs sākotnes un tas ir viens no hermētisko prakšu uzdevumiem. Rezultātā alķīmijas „Svētajās Laulībās” „Karalis” un „Karaliene” savienojas, lai radītu Hermafrodītu- patieso Cilvēku, jauno Ādamu, Kristu un pilnīgu radības kroni.
Trivium Hermeticum
Hermess Trismegists tiek uzskatīts par t.s. Trivium Hermeticum pamatlicēju. Tas ietver sevī trīs zinātnes, kas, kā minēts Smaragda Tabulā, veido „visas pasaules gudrības trīs daļas”, proti- astroloģija, alķīmija un maģija. Hermētismā šīs zinātnes nav nošķirtas disciplīnas vai ceļi. Tās tiek izzinātas un, pats galvenais, praktizētas kopā, būdamas trīs aspekti visas esamības izzināšanai. Hermētismā tās reizēm tiek izprastas kā trijstūris, kur astroloģija veido pamata malu, uz kuras balstoties gan alķīmija, gan maģija uzsāk savu savstarpēji papildinošo izziņas ceļu pretī augšējam stūrim- Patiesībai. Vienlaikus jāpiebilst, ka Rietumos šīs zinātnes ir lielā mērā radušās un attīstījušās tieši hermētiskās tradīcijas ietvaros. Ja vien neiet runa par izteikti austrumnieciskiem šo zinātņu analogiem (kas jebkurā gadījumā ir tās pašas Aizlaiku Gudrības manifestācija citā kultūrā), vai arī par izteikti pagāniskiem Eiropas kultiem, tad var pietiekami droši teikt, ka gan astroloģija, gan alķīmija, gan maģija, visā tās mūsdienu daudzveidībā, ir radusies no viena kodola- hermētisma.
Hermētiskā astroloģija, precīzāk sakot, tās pielietojums nav gluži tāds pats kā modernajai astroloģijai. Tā vietā lai koncentrētos uz cilvēka rakstura īpašību izpēti, prognozētu notikumus, izvēlētos labāko laiku dažādām darbībām vai noskaidrotu atbildes uz dažādiem jautājumiem, hermētiskā Astroloģija galvenokārt koncentrējas uz cilvēka garīgo augšupeju. Šajā aspektā tā izmanto zināšanas par planetāro ciklu ietekmi uz veicamajām operācijām alķīmijā vai rituāliem maģijā- tā lai konkrētais planētu stāvoklis atvieglotu, nevis kavētu procesu veiksmīgu norisi un vēlamā rezultāta sasniegšanu. Tomēr astroloģija tāpat arī tiek pielietota arī prognozēšanas nolūkos, tādējādi atzīstot, ka arī objektīvais palanetārais stāvoklis ir visaptveroša fenomena- Dzīves Orākula sastāvdaļa.
Hermētiskā alķīmija ir ļoti kompleksa zinātne, kas ietver sevī visu ko mēs zinām un nezinām par šo Karalisko Mākslu. Tā ietver sevī gan spagīriju, kas nodarbojas ar augiem un to esencēm; gan t.s. arķīmiju, kas nodarbojas ar vielām, metāliem un to sakausējumiem; gan nosacīti garīgo (jeb iekšējo) alķīmiju, kas balstoties uz iepriekšējo analoģisko, jeb simbolisko alķīmijas nozaru gūto pieredzi laboratorijā, atkārto tos pašus procesus cilvēkā, kas pārveido gan viņa ķermeni, gan garu. Nebūtu nekāds pārspīlējums apgalvot, ka alķīmijas augstākais vainagojums ir nosacīti seksuālā alķīmija, kuras mērķis ir atmodināt cilvēkā snaudošo Dzīvības Spēku, kas parastam cilvēkam manifestējas kā dzīvnieciska seksualitāte un pārveidotu to par spēku, kas nodrošina patiesu nemirstību jaunā, enerģētiski tīrā ķermenī. Būtībā, var teikt, ka hermētiskais alķīmiķis ir tas, kas ņem un pārveido sākotnējo materiālu (Prima Materia), lai kāds tas arī nebūtu, tā saucamajā „zeltā”, kas nozīmē pārveidot sevi un savu tuvāko apkārtni par tādu, kāda tā ir bijusi pirms „radības krišanas”. Alķīmiķis ir tas, kas līdzdarbojas Dieva mūžīgajam un nebeidzamajam Radīšanas aktam, tādējādi pats būdams radītājs tajā esamības līmenī, kas tam ir pieejams.
Hermētiskajai maģijai ir pavisam maz kā kopīga ar sabiedrībā valdošajiem stereotipiem par to, kas ir maģija un kāds ir tās mērķis. Tai ir maz kā kopīga ar „low magic”, „folk magic”, melno maģiju vai vudū. Tās vienīgais galvenais mērķis ir atkal- cilvēka gara evolūcija. Elisters Kroulijs maģiju ir definējis kā zinātni un mākslu, kas ļauj veikt izmaiņas saskaņā ar cilvēka gribu. Var teikt, ka maģija pēta un pielieto cilvēka gribasspēku, vizualizācijas spēju un arī balss vibrāciju- tieši šīs katram cilvēkam iedzimtās spējas, kuras modernā zinātne ir praktiski atstājusi pilnīgā novārtā. Vēl jo vairāk- katra apzināta un gribasspēka vadīta darbība var tikt uzskatīta par maģijas izpausmi, pat ja tā būtu tik vienkārša darbība kā piem. zīmuļa pārvietošana. Jebkura mērķtiecīga darbība, pirms tā ir notikusi, vispirms dzimst mūsu galvā. Mēs vispirms iedomājamies mērķi (to apzināti vai neapzināti vizualizējam), tādējādi radot domformu, un jebkura apzināta un gribasspēka vadīta darbība, lai sasniegtu šo mērķi ir maģija- tieši tik vienkārši- domformas realizācija! Tieši iedzimtā cilvēka spēja vizualizēt vai iztēloties ir veids kā cilvēks ikdienā nonāk kontaktā ar astrālo pasauli. Var teikt, ka tā ir pasaule, kas pastāv cilvēka prātā, kurā dzimst noteikts mērķis. Spēcīga domforma jau pieder pie ēteriskā līmeņa, kā tāda, kas tūlīt tiks realizēta. Tieši tāpat kā visa Esamība, kas pastāv ēteriskajā līmenī kā Dieva „projekts”, pirms tas manifestējas fiziskajā plānā. Hermētismā tieši ēteriskā pasaule- elektromagnētiskais starojums vai aura ir tā kas liek rasties priekšmetam vai cilvēkam un eksistē pirms tā, nevis otrādi. Cilvēka gara evolūcija ir galvenais mērķis, kura īstenošanai tiek pielietota hermētiskā maģija. Šajā sakarā teurģija ir maģijas forma, kuras mērķis ir vizualizēt sevi kā dievu, kas galarezultātā arī pārveido cilvēku par dievu. Tas, protams, nav vienkāršs un ātrs process, bet gan ilgstošs un grūts garīgais ceļš, kurā mags sevi identificē ar savu Augstāko Es, pielieto mitoloģiju un spēju sevi vizualizēt kā noteiktu dieva formu. Teurģija tāpat kā alķīmija atjauno cilvēku tā sākotnējā stāvoklī kāds tas ir bijis pirms radības krišanas. Tas ir gan alķīmijas, gan teurģijas Magnum Opus (Dižais Darbs).
Ļoti būtiski ir saprast, ka tādi jēdzieni kā „enģeļi” vai „dēmoni” ir tikai konvencionāli apzīmējumi garīgajām enerģijām, un, ja runājam par dēmoniem, tad tie var būt arī cilvēka bērnības neatrisinātie kompleksi tīri psihoanalītiskā skatījumā, tāpat kā eņģeļus varētu pielīdzināt arhetipiem K. G. Junga skatījumā. Var izšķirt tradicionālo un moderno maģijas skolu. Tradicionālisti apgalvo, ka visas izsauktās vai piesauktās enerģijas ir objektīvas un makrokosmiskas, t.i. tās pastāv ārpus cilvēka. Modernisti tiecas ierobežot šo pieeju, identificējot gan eņģeļus, gan dēmonus ar arhetipiem vai kompleksiem, stingri psihoterapeitiskā skatījumā. Tomēr patiesība visticamāk atkal ir atrodama pa vidu. Cilvēks ar savu mikrokosmisko apziņu ir radīts pēc Dieva (Makrokosma) „ģīmja un līdzības”. Resp. viss kas notiek Makrokosmā, neizbēgami veido analoģiskas struktūras arī cilvēka Mikrokosmā, un otrādi. Tieši šādā veidā realizējas Smaragda Tabulas aizlaiku gudrība „Kā augšā, tā apakšā”. Šo fenomenu varētu ilustrēt Lona Milo DuKvetes aforisms: „Tas viss ir tavā galvā… tikai tev nav ne jausmas cik tava galva ir liela”. Hermētiskā maga mērķis ir atmodināt savā apziņā gan ārējās pasaules garīgās enerģijas, gan arī zemapziņā snaudošos dēmonus. Apzinoties, sabalansējot šos spēkus, kā arī uzveicot savus kompleksus un citas negatīvās enerģijas, mags kļūst par atbrīvotu adeptu, kas noved pie pavisam jaunām un kvalitatīvākām attiecībām un apziņas par savu Augstāko Es un Dievu. Tas ir vistiešākais veids, kā izzināt pats sevi un saprast, kas viņš ir patiesībā, atbrīvojoties no jebkurām maskām, aizspriedumiem, pārliecībām, stereotipiem un citiem kavēkļiem, kas traucē sasniegt pilnīgu nomoda apziņu. Hermētiskā maģija iedalās teurģijā un goētijā, kas attiecīgi nodarbojas ar eņģeļiem un dēmoniem.
Hermētisms un filozofija
Ļoti interesants ir jautājums par hermētisma ietekmi filozofijas vēsturē. Protams, ir pilnīgi skaidrs, ka mēs neatradīsim nevienu plaši zināmu filozofijas skolu, kas sauktos par hermētismu. Vēl jo vairāk- pētot šo jautājumu, mēs atradīsim gaužām niecīgu informāciju par tā nozīmi filozofijas vēsturē. Pat akadēmiskajās aprindās šādu pētījumu ir bijis gaužām maz.
Ir vispārpieņemts uzskats, ka filozofija ir aizsākusies senajā Grieķijā, un konkrēti ar Talesu, kas tiek uzskatīts par pirmo filozofu. Taless ir bijis filozofs, kas ir aizsācis ne tikai filozofijas vēsturi kā tādu, bet to sācis ar konkrētu filozofijas skolu- natūrfilozofiju, jeb dabas filozofiju. No Talesa praktiski nekas nav saglabājies un arī no pārējiem šīs skolas pārstāvjiem ir saglabājušies tikai daži fragmenti, kas bieži vien ir tikai citu autoru pārstāstījumi. Šāda trūcīgā informācija rada pamatotas bažas vai patiešām natūrfilozofija vēlākajās interpretācijās patiešām ir tāda pati, kā natūrfilozofu laikā. Par to ir ļoti grūti spriest, bet ir skaidrs, ka daudzi no natūrfilozofiem smēlās savu gudrību Ēģiptē, kas viennozīmīgi tiek uzskatīta par oriģinālā hermētisma dzimteni. Natūrfilozofu centieni izdibināt kas ir visu lietu pamatā un no kā viss ir cēlies, stipri atgādina Smaragda Tabulas valdošo tēmu. Jautājums par elementiem un kurš no tiem ir galvenais, stipri atgādina vēlāko viduslaiku un jauno laiku alķīmiķu darbu, kas arī sevi lepni sauca par dabas filozofiem (jeb natūrfilozofiem).
Viens no slavenākajiem klasiskās grieķu filozofijas dižgariem- Platons, ilgstoši bija studējis Ēģiptē. Ir pilnīgi skaidrs, ka viņa filozofija satur daudzas tēmas, kas bija raksturīgas oriģinālajam Ēģiptes hermētismam. Viņa mācība par Eidosu pasauli, kas ir īstā vieta, kur rodas Idejas, kas vēlāk manifestējas fiziskajā plānā, visaugstākajā mērā atbilst hermētisma pasaules skatījumam.
Slavenā Rafaēla glezna „Atēnu skola” ataino vēsturisku strīdu starp Platonu, kas ir pavērsis pirkstu uz debesīm un aizstāv Ideju pasaules esamību, turpretī viņa skolnieks Aristotelis, kas pavērsis pirkstu pret zemi, aizstāv viedokli, ka visa vērība ir jāpievērš fiziskajai pasaulei, jo tā ir galvenā. Šis strīds simboliski ataino šķelšanos starp Ideālismu un Materiālismu, starp Ezotērismu un Ekzotērismu un galu galā arī starp patiesu garīgumu un pragmatisku zinātni; strīdu, kura pamatā ir bijusi kārtējā „šķēpu laušana” par faktu interpretāciju…
Nav nekāda nejaušība, ka vienīgā Rietumu filozofijas skola, kas pilnībā atbilst filozofiskajam hermētismam, turklāt tik lielā mērā, ka droši varētu tikt saukta par hermētismu, ir tikusi nosaukta par godu Platonam- neoplatonisms. Neoplatonismam bieži pārmet, ka tas ir vairāk misticisms, nevis filozofija. Bet tieši tur slēpjas tā priekšrocības. Neoplatonisma aizsācējs Amonijs Saka, neskatoties uz to, ka par viņa paša filozofisko nostāju ir ļoti maz informācijas, bija Aleksandrijas filozofs, kas dzīvojis laikā, kad Aleksandrija bija hellēniskā hermētisma attīstības skatuve. To pašu var teikt arī par viņa skolnieku Plotīnu, kurš izveidoja aptverošu neoplatonisma sistēmu un kura mācība gadsimtos ir ietekmējusi visdažādākos mistiķus. Cits viņa skolnieks- Origēns ir ārkārtīgi nozīmīga figūra kristīgās teoloģijas attīstībā, lai gan viņa neoplatoniskie motīvi vēlāk tika noraidīti kā neatbilstoši kristīgajai mācībai. Cits izcils kristīgās teoloģijas pamatlicējs- sv. Augustīns zināmā dzīves periodā bijis izteikts neoplatoniķis, lai gan viņa darbus kopumā būtu ļoti grūti identificēt ar neoplatonismu vai hermētismu. Neoplatoniķis Porfīrijs plaši rakstīja par astroloģiju. Jambliks attīstīja hermētismam tipisku kosmoloģiju un mācību par Pestīšanu (henozi), ko var iegūt caur teurģiju.
Savukārt Renesanses laikmeta vadošie neoplatoniķi- M. Fičīno un īpaši Dž. P. della Mirandola ir absolūti nenovērtējamas figūras modernā hermētisma attīstībā. Viņu ieguldījums tīri hermētiskās literatūras tulkošanā un hermētiskās kabalas izveidē un mēģinājumos novērst pretrunas starp kristietību un hermētismu ir absolūti neatsverams. Šie centieni ir iegājuši vēsturē ar jēdzienu Hermētiskā Renesanse. Tieši saistībā ar šiem vīriem ir redzama pilnīga ekvivalence starp hermētismu un tā saukto neoplatonismu. Šo vīru ieguldījums manāmi iziet ārpus tradicionālās filozofijas izpratnes. Ir pilnīgi skaidrs, ka viņi paši sevi neuzskatīja par neoplatoniķiem, kaut vai aiz tā vienkāršā iemesla, ka pats jēdziens „neoplatonisms” ir radies tikai 19.gs! Tie bija cilvēki, kuru pasaules skatījumā hermētisms, tai skaitā maģija un kabala, kā arī platonisms un ezotēriskā kristietība veidoja vienu vienotu veselumu. Var droši apgalvot, ka vienīgais iemesls kāpēc neoplatoniskā filozofija netiek dēvēta par hermētisko filozofiju ir tikai vēsturiska nejaušība, proti- akadēmiska neizpratne par hermētisma rašanos, attīstību, saistību ar Platonu un Hermesa Trismegista personību.
Interesanti, ka integrālfilozofs Alans Kombs pārstāv viedokli ka tādi filozofi kā Gēte, Šillers, Šellings, Hēgelis, R. Šteiners un K. G. Jungs var tikt pamatoti uzskatīti par neoplatoniķiem. Es sliecos daļēji piekrist šādam apgalvojumam, jo Hēgeļa ideālistiskajā filozofijā patiešām ieskanas daži izteikti hermētiski motīvi. Attiecībā uz Šteineru un Jungu, manuprāt tas ir acīmredzami!
Daži praktiskā hermētisma piemēri
Taisnības labad ir jāpiemin arī izteikti praktiskais Eiropas hermētisma spārns- vācu tradīcija, kas vēl acīmredzamāk iziet ārpus filozofijas lauka nekā Fičīno un Mirandolas neoplatonisms. Runa ir par noslēpumaino Benediktīniešu ordeņa abatu Johanu Tritēmiju, kas sarakstījis patiešām noslēpumainas grāmatas par maģiju, un viņa diviem skolniekiem: Henrihu Kornēliju Agripu (ar savu slaveno darbu „De Occulta Philosophia”- Par Okulto Filozofiju) un slaveno Paracelsu. Teorētisku ieguldījumu ir devis arī jezuītu priesteris Atanāzijs Kirhers.
Tikpat interesanta ir arī britu hermētiskā tradīcija, kuras redzamākie pārstāvji ir karalienes Elizabetes I padomnieks Džons Dī, kas kopā ar vizionāru Edvardu Kelliju radīja pavisam jaunu maģijas sistēmu- Ēnoha maģiju. Šī maģijas forma izmanto noslēpumainu valodu, kuru viņiem esot atklājuši eņģeļi, kurā tie paši runā. Tā ir nosaukta par godu Bībelē pieminētajam debesīs uzrautajam Ēnoham, kas esot runājis šajā valodā.
Nedrīkst aizmirst arī franču hermētisko tradīciju, kuras viens no pārstāvjiem ir slavenais Alfonss Luī Konstants, kas plašāk pazīstams ar pseidonīmu Elifass Levi. Šis vīrs ir veicis nenovērtējamu ieguldījumu maģijas teorijas izstrādāšanā.
Hermētisms, rozenkreiceri un brīvmūrniecība
Iespējams visinteresantākais ir jautājums par Hermētisma ietekmi slepenajās organizācijās un ordeņos. Un tieši šeit parādās tā augsne, kas ir bijusi īstā skatuve kurā ir norisinājies patiesā hermētisma evolūcija.
Ir pietiekami daudzas un dažādas teorijas par brīvmūrniecības patieso izcelšanos. Šī rasējuma ietvaros es vēlos pieskarties vienai no šīm teorijām, kas runā par brīvmūrniecību kā seno Pitagoriešu ģeometriskās tradīcijas mantinieci. Patiesi, Pitagors bijis patiešām ilglaicīgs Ēģiptes hermētisma māceklis un iniciāts, kas atvedis senajā Ēģiptē smeltās zināšanas uz savu dzimteni- Grieķiju. Pitagoriskā tradīcija ir būtiski ietekmējusi gan Platonu, gan augstākminēto neoplatonisko filozofiju. Viņa dibinātā skola piekopa pašu būtiskāko slepeno organizāciju pazīmi, proti- slepenību. Ir ļoti būtiski pievērst uzmanību šim aspektam, jo vēlākie slepenības tradīcijas rašanās skaidrojumi pievērš uzmanību tikai Baznīcas un valsts vajāšanām, kā galvenajam vai pat vienīgajam iemeslam kāpēc radās šādas slepenas organizācijas, brīvmūrniecību ieskaitot. Šīs teorijas rada priekšstatu, ka šādas organizācijas ir bijušas vietas kur brīvi domājoši indivīdi spējuši patverties un apmainīties ar domām, kas savādāk būtu bijis neiespējami valdošajos vispārējas cenzūras apstākļos. Pitagora skola mums parāda pavisam citu slepenības pastāvēšanas iemeslu, kam nav saistības ar slēpšanos no oficiālās varas (jo senajā Grieķijā, Pitagora laikos nebija tādas nepieciešamības). Patiesais slepenības iemesls šajā skolā ir bijusi nepieciešamība radīt labvēlīgu un intīmu vidi, kurā iniciāts būtu spējīgs ne tikai uztvert, bet arī dziļi iekšēji pārdzīvot ezotēriskās patiesības, kas savādāk būtu neiespējams aiz tā vienkāršā iemesla, ka ezotēriskās patiesības var tikt apgūtas tikai un vienīgi caur pieredzi, kas tās padara unikālas teorētisko ekzotērisko doktrīnu un teoriju vidū.
Jautājums vai patiešām brīvmūrnieku kustība ir radusies no brīvo akmeņkaļu kopienām, kurām, pašām par sevi, būtu bijusi pēctecība no senās Romas celtnieku kolēģijām un vēl senāk, manuprāt ir sekundārs, jo esmu stingrs piekritējs teorijai, kas apgalvo, ka vienīgais nepastarpinātais brīvmūrnieku kustības rašanās avots ir bijis Templiešu ordenis. Tiek plaši uzskatīts, ka pēc Templiešu ordeņa ekskomunikācijas kā arī tā lielmeistara un tuvāko ordeņa brāļu sadedzināšanas uz sārta, pārējie bruņinieki bēga uz Skotiju un Šveici. Tieši Skotija bija tā vieta kur templieši mainīja savu identitāti, iefiltrējoties akmeņkaļu kopienās, kas tiem garantēja drošību pret vajāšanām kā arī citas brīvo akmeņkaļu privilēģijas. Turklāt brīvie akmeņkaļi jau paši par sevi bija slēgtas organizācijas, kas sargāja savus amata noslēpumus dēļ tīri ekonomiskas intereses. Kopš šī brīža templieši sāka izmantot celtniecības simbolus, lai ar to palīdzību nodotu savu mācību iniciātiem.
Ir populārs uzskats, ka Skotijā patvērušies templieši bija īstie spēlētāji, kas radīja brīvmūrniecību. Tika radīta arī paralēla māsas- tradīcija: rožkrustiešu kustība. Turklāt tas ir ticis darīts apzināti, jo brīvmūrniecība, jau kopš pašiem pirmsākumiem esot bijusi iecerēta tikai kā ārējais ordenis, kura patiesais uzdevums ir bijis atlasīt cienīgākos iniciātus kurus ievadīt Rozes un Krusta mistērijās, kas iemiesoja patieso templiešu mācību. Tam par labu runā fakts, ka vieni no pazīstamākajiem un autoritatīvākajiem rozenkreiceru ordeņiem- gan Orden des Gold und Rosenkreutz, gan Societas Rosicruciana in Anglia bija atvērtas tikai meistara pakāpi sasniegušiem brīvmūrniekiem. Saistību ar templiešiem vēl vairāk paspilgtina fakts, ka ārpus Zilās Ložas sekcijas (pirmie 3 grādi brīvmūrniecībā), neskatoties uz dažādiem ritiem, grādu nosaukumi iegūst izteiktu bruņniecības raksturu, kam nav nekā kopīga ar celtniecību. Savukārt visizteiktākā brīvmūrniecības saistība ar rozenkreiceru kustību ir manāma 18. grādā (Rozes Krusta Bruņinieks) kas ir kopīgs, gan Labotajam, gan Senajam un Sākotnējam Skotu Rituāliem, kā arī Senajam un Sākotnējam Memfiss- Misraim Rituālam. Tāpat nav nekāds noslēpums, ka Zelta un Rozes-Krusta Ordenis 1777. gadā veica visaptverošu reformu, kas to tuvināja brīvmūrniecībai. Ordeņa biedri stingri aizstāvēja pozīciju, ka brīvmūrniecība ir radusies rozenkreiceru paspārnē. Vēl jo vairāk- ir liecības par korespondenci, kas liek domāt, ka arī pats augstākminētais rozenkreiceru ordenis ir atradies vēl senākas un noslēpumainas organizācijas paspārnē, kas vēsturiski ir tikuši dēvēti par „Geheime Oberen” jeb Slepenie Priekšnieki.
Rozenkreiceru ordeņa patiesā izcelsme ir miglā tīta, tomēr ir vismaz divas leģendas, kas spēj mest gaismu uz šo vēsturisko mistēriju. Es šeit pieskaršos tikai vienai no tām, jo tā vislabāk izgaismo jautājumu par templiešu, rozenkreiceru un hermētisma savstarpējo saistību. Šī leģenda ir par senās Ēģiptes priesteri Ormusu un viņa tuvāko loku, kas iepazinās ar sv. apustuļa un evaņģēlista Marka sludināto kristietību. Šī grupa būdama tipiska senās Ēģiptes mistēriju pārzinātāja, saprata, ka sv. Marka sludinātā kristietība ne tikai nav pretrunā ar viņu garīgumu, bet savā ziņā arī ir līdzīga. Rezultātā priesteris Ormuss un viņa tuvākie biedri 46. gadā konvertējās kristietībā un kopš šī brīža vadīja savas sapulces zem sarkana krusta. Ļoti būtiski ir pievērst uzmanību šim sarkanā krusta simbolam, jo tas ir kopējs simbols gan Templiešu, gan Rozenkreiceru ordenim, kura mācības būtība ir senais hermētisms, kas izteikts kristiešu simbolos.
Šajā sakarā būtu vērtīgi arī apskatīt arī paša Templiešu ordeņa izcelsmi, kas ir krietni noslēpumaināka, nekā pirmajā brīdī varētu šķist. Saistība ar t.s. „Sionas Prioriju” ir tikusi plaši apskatīta tādos pasaulslavenos bestselleros kā „Svētās Asinis un Svētais Grāls”, gan Dena Brauna romānā „DaVinči Kods”. Es nevēlos iedziļināties šajās teorijās, bet tās sniedz dažas pārdomu vērtas idejas, ka patiesībā gan Templiešu ordeņa pirmais mestrs Hugo de Pajēns ar saviem līdzgaitniekiem, gan arī Cisterciešu ordeņa dibinātājs un topošā Templiešu ordeņa aizstāvis sv. Bernards no Klervo (ko vienoja tuvas radnicības saites ar vienu no sākotnējiem templiešiem), patiesībā jau pirms Templiešu ordeņa dibināšanas ir bijuši vienoti citā ordenī. Vai ir iespējams, ka šis ordenis ir bijis kā prelūdija vēlākajai rozenkreiceru kustībai? Vai sarkanā krusta simbols, kas vienoja gan priestera Ormusa grupu, gan templiešus, gan rozenkreicerus ir tikai akla nejaušība? Vai t.s. „Sionas Priorija”, lai kas tā arī patiesībā nebūtu, ir trūkstošais posms starp kristianizētajiem hermētiķiem un Templiešu ordeni?
Ļaujot šiem jautājumiem palikt atvērtiem, pievērsīšos citam scenārijam. Ir pilnīgi skaidrs, ka Aleksandrijas hermētisms, nedz tā oriģinālajā, nedz hellenizētajā, nedz kristianizētajā formā, nevarēja attīstīties mūžīgi tikai šo kultūru ietvaros. 642. g. Aleksandrija nonāca musulmaņu varā. Tomēr ir labi zināms, ka sākotnējais islāms ir bijis ne tikai tolerants pret citiem uzskatiem, bet arī ļoti cienījis mācības un kultūras, kas objektīvi ir senākas par pašu islāmu. Kopš tā laika parādījās pavisam jauna, unikāla un izteikti praktiska (operatīva) hermētisma forma- arābu hermētiskā tradīcija. Tieši šīs tradīcijas ietvaros hermētiskā maģija un alķīmija piedzīvoja vēl nebijušu attīstību. Kā piemēru var minēt tādu 10./ 11. gs. tapušu maģijas rokasgrāmatu kā „Picatrix” , kā arī citas. Var droši teikt, ka tieši 8./9. gs. dzīvojušais Persijas gudrais Abū Mūsa Džabīrs ibn Haijans, kas plašāk pazīstams ar latinizēto vārdu Gēbers, ir bijis pirmais tradicionālās alķīmiskās tradīcijas ciltstēvs.
Papildus tam, tieši Krusta karu periods no 11. līdz 13.gs. bija laiks, kad arī ebreju misticisms piedzīvoja nebijušu attīstību. Runa iet par kabalistikas attīstību. Tieši šajos gadsimtos sāka cirkulēt fundamentālie kabalas teksti- Sepher Bahir un Sepher Zohar, kas saskaņā ar tradicionālo leģendu, ir vismaz tikpat seni kā 3./4. gs. Sepher Yetzirah, un kopā veido klasisko sefirotisko kabalas mācību. Šajos tekstos minētā emanācijas teoloģija un teorija ir ne tikai līdzīga gnostiskajam un neoplatoniskajam pasaules skatījumam, bet pat lieto izteikti gnosticismam un neoplatonismam raksturīgus terminus (īpašiSepher Bahir), kas nenoliedzami norāda, ka ebreju kabalas patiesās saknes ir meklējamas nekur citur kā Aleksandrijas Pussalā.
Saplūstot kopā arābu alķīmiskajai tradīcijai ar ebreju kabalu, izveidojās pavisam jauna maģijas forma- Solomoniskā maģija. Šīs maģijas skolas centrā ir mīts par ķēniņu Solomonu (Zālamanu), kas esot bijis ne tikai izcili gudrs cilvēks, bet arī ārkārtīgi spēcīgs mags. Viņš esot pakļāvis elles dēmonus un tos ieslodzījis noteiktā traukā. Solomoniskā maģija, pretstatā augstākminētajai Ēnoha maģijai, ir izteikti goētiska (nodarbojas ar ļauno garu izsaukšanu). Šīs maģijas skolas centrālā grāmata- Legametons, satur ārkārtīgi detalizētu elles dēmonu hierarhijas aprakstu.
Cita vēlāka maģijas forma, kuras saknes saistās ar kabalu ir Abremalīna maģija. Šīs maģijas skolas centrā ir mīts par kādu vācu ebreju, kas esot saticies ar ārkārtīgi spēcīgu Ēģiptes priesteri- Abramelīnu, kas viņam esot mācījis veidu kā atrast kontaktu ar savu Sv. Sargenģeli. Neskatoties uz to, ka tā ietver tikai vienu- t.s. Abramelīna operāciju, tā ir ļoti kompleksa un prasa rūpīgu sagatavošanos, gavēni un pilnīgu noslēgtību no ārpasaules. Domāju, ka šīs maģijas formas saknes ir atrodamas senākajā jūdu Merkabah misticismā, kura centrā ir pravieša Ecehiēla vīzija par viņa pacelšanos līdz Dieva Tronim.
Kopš musulmaņi ieņēma Jeruzalemi, atnesot sev līdzi arābu hermētisko tradīciju, kas savdabīgi saplūda ar augstākminēto ebreju mistēriju tradīciju, tieši Svētā Zeme pārņēma stafeti no Aleksandrijas pussalas, būdama jaunā skatuve Rietumu Mistēriju Tradīcijai. Nedrīkst arī aizmirst, ka arī kristianizētais hermētisms nekur nepazuda, bet, saskaņā ar leģendu, Ormusa grupējums sadalījās vairākās nometnēs un attīstīja mācību dažādos virzienos (droši vien arābu hermētisms un kabalistika ir tikai daži no tiem), bet daži iniciāti to saglabāja neskartā veidā.
Kļūst redzams ar kādu hermētisma formu dažādību un sintēzi saskārās templieši, kas ieradās Svētajā Zemē. Nenoliedzami, saskarsme ar tik advancētu ebreju un arābu kultūru un gudrību, lika tiem iepazīties ar kabalu un/ vai tikt iniciētiem dažādos hermētisma tempļos. Vai populārā rozenkreiceru leģenda par to dibinātāju- brāli Kristiānu Rozenkreicu, kas būdams mūks, pameta klosteri, lai dotos uz Svēto Zemi, kur sākās gadiem ilgs garīgs ceļojums un iniciācijas vairākos (un dažādos) tempļos, kas (kopā) iemieso rozenkreiceru mācību, patiesībā nav tikai analoģija par Hugo de Pajēnu un viņa biedriem, kas piedzīvoja identisku garīgo ceļu? Vai ir bijis vēl kāds cits spēks, bez Templiešu ordeņa, kas šīs senās mācības būtu spējīgs atnest uz kristīgo Eiropu? Vai baisās apsūdzības par šaušalīgajām ķecerībām un burvestībām, ko templieši esot slepeni praktizējuši, ir tikai tukši inkvizīcijas izdomājumi, vai arī patiešām satur patiesības graudus par kādu senu mācību un praksi, kas tika atvesta uz Eiropu un kurā iniciācijas veica tieši Tempļa ordeņa elite? Ja šāda elite ir bijusi, vai tie nav tie paši rozenkreiceri, kas ir cēlušies no Ormusa sekotājiem?
Nobeigums
Rezumējot var teikt, ka runa iet par Aizlaiku Gudrību, kas, ja ne kā citādi, tad ir radusies senajā Šumerā un/vai Haldejā un attīstījusies Ēģiptē. Saskaroties ar grieķu kultūru, tā ir ieguvusi nosacīti hermētisma hellenizēto formu un nokļuvusi Eiropā caur vairākiem izslavētās Ēģiptes gudrības mācekļiem. Saskaroties ar arābu kultūru, tā ir nonākusi Eiropā, kā alķīmiskā tradīcija. Otrs spārns ir šī paša Aizlaiku Gudrība, kas saskārusies ar kristietību radīja nosacīti hermētisma kristianizēto formu, kas nokļuvusi Eiropā un vēlāk iemiesojusies Tempļa bruņniecībā, kas vēlāk radījusi savstarpēji pakārtotās Rozenkreiceru un brīvmūrnieku kustības. Šī tradīcija vienmēr ir bijusi sintezēta ar ebreju kabalistisko tradīciju.
Noslēgumā es gribētu piebilst, ka hermētisms nav jāuzskata par vienīgo avotu, kas ir radījis Rietumu Mistēriju Tradīciju. Nenoliedzami, bez nosacīti senās Ēģiptes ietekmes ir pastāvējusi arī ebreju tradīcija, kuras visredzamākā izpausme ir kabala. Lai arī pastāv uzskats, ka patiesā kabalas dzimtene arī ir bijusi Ēģipte, turklāt šīs mācības kodēšanai ir tikusi radīta visatverošākā simbolu sistēma- Taro, tomēr tādā formā, kāda tā ir atnākusi līdz mūsdienām, tā ir acīmredzami ebrejiska. Tāpat arī ir jāpiemin daudzie reliģiskie kulti- Dionīsa kults Grieķijā, Mitras kults Persijā, kā arī mums vispazīstamākais- Kristus kults, kas radies Jūdejā. Visas šīs reliģijas ir veidojušas Rietumu ekzotēriskā garīguma seju. Tomēr visas šīs reliģijas ir viena un tā paša Ozīrisa kulta dažādas modifikācijas, kas iemieso sevī mācību par mirušo un augšāmcelto Dievu. Šajā aspektā tieši Ezotēriskā Kristietība, kas savukārt savas saknes rod senajā gnosticismā, ir tā kas ļauj ieiet kristietības patiesajos dziļumos, kam ekzotēriskā kristietība ir tikai ārēja forma, kas jau sen ir zaudējusi savu saturu, kurš sākotnēji ticis apslēpts dažādajos reliģiskajos simbolos.
Hermētisms mums ir devis astroloģiju, alķīmiju un maģiju. Kabala ir devusi dažādas meditācijas, lūgšanas un ceremoniālās maģijas metodes. Gnosticisms un neoplatonisms ir attīstījis teurģiju (gan kristīgu, gan pagānisku). Hermētisms un neoplatonisms balstās Ēģiptes un Grieķijas pagānismā, tādējādi uzsver politeistisku pasaules skatījumu. Savukārt kabala un gnosticisms- jūdu un kristiešu reliģijā, kas uzsver monoteistisku pasaules skatījumu. Šāds dalījums, protams, ir ļoti nosacīts, jo lai gan ļauj redzēt galvenās sākotnējās atšķirības, tas neattiecas uz Renesanses periodu, kad visi šie komponenti tika sakausēti vienotā veselumā un izveidojās vienota sistēma- Rietumu mistēriju tradīcija.
Tomēr hermētisms, neskatoties uz laika periodu vai valdošo kultūru, vienmēr ir bijis galvenais strāvojums. Neoplatoniskā filozofija ir uzskatāma par filozofisku hermētismu, pretstatā pašam hermētismam, kas ir izteikti praktisks, vai pat zināmā mērā, zinātnisks. Tādējādi šie abi strāvojumi vienmēr ir bijuši kā „cimds ar roku”.
Jautājums par hermētisma un kabalas attiecībām ir mazliet sarežģītāks, jo ir vērojamas izteiktas kulturālas atšķirības. Tomēr, neskatoties uz formu, saturs ir tāds pats. Renesanses neoplatoniķis Dž. P. della Mirandola pielāgoja jūdu ortodoksālo kabalu (angliski Kabbalah) hermētismam un izveidoja hermētisko kabalu (angliski Quabalah).
Hermētisms un gnosticisms ir līdzīgi un radniecīgi strāvojumi, tomēr ir vērojama viena vienīga atšķirība- attieksme pret Matēriju. Gnosticismā pastāv ļoti daudzi un dažādi strāvojumi, bet tos visus vieno viena pazīme- uzskats, ka Matērija ir primāri ļauna. Tieši veids kā gnostiķis atbrīvojas no Matērijas važām veido visdažādākās gnosticisma skolas. Hermētisms, savukārt, lai gan atzīst, ka Matērija ir gan laba, gan ļauna (vienlaikus gan dievišķa, gan kritusi), uzskata, ka tikai nezināšana un nespēja Radību pacelt, ir vienīgais iemesls kādēļ Matērija būtu jāuzskata par ļaunu. Hermētiskās alķīmijas uzdevums ir pārveidot smalkākos matērijas slāņus to sākotnējā stāvoklī- tādā, kāda tā bijusi pirms Radības krišanas. Šajā aspektā hermētisma skatījums, pretstatā gnosticismam, ir šāds- ja mēs neiemācīsimies atrast laimi šeit un tagad, tad mēs to neatradīsim nekad un nekur. Protams, šis jautājums ir tikai par paradigmu kuru mēs izvēlamies. Tā ir brīva personiska izvēle- vai nu mēģināt pasauli uzlabot, vai to vienkārši pamest ar domu, ka „šeit vairs nekas nav glābjams”. Uzskatu, ka neviens no variantiem nav nepareizs, tas ir tikai pasaules skatījums, kas nosaka, vai mēs izvēlamies okultisma vai misticisma ceļu, kas, paši par sevi, ir tikai divas polaritātes ezotērisma ceļā, kas vienlaikus ved uz Patiesību.
