Iniciācija un kontriniciācija

Katru reizi, runājot ar cilvēkiem, kuri praktizē noteiktas metodes, lai iepazītu ārpus maņu orgānu uztveres sfēras esošus spēkus, parasti dzirdam gandrīz identiskas atbildes: „Es vēlos garīgi pašrealizēties, vēlos attīstīt īpašas ekstrasensorās uztveres spējas, tiecos uz matērijas un Gara vienotību, vēlos iepazīt Dievu sevī un apkārtējā Dabā”. Aiz daudzām līdzīgām atbildēm bieži vien slēpjas tikai vārdi, empīriski izjūtot to, kas tu vēlētos būt, acīmredzot tāpēc, ka kardināli neapmierina tas stāvoklis, kurā esi pašlaik. Šādā gadījumā persona var reti izskaidrot: a) kas tieši un kāds viņš ir šajā brīdī; b) kur viņš virzās un ko viņš vēlas sasniegt ar savām darbībām, kuru vektors var nesakrist ar izvirzīto mērķi.

Reizēm ir darbības, kuras mums šķiet patiesas, un mums ir pārliecība, ka tās novedīs mūs pie izvirzītā mērķa, lai gan patiesībā šīs darbības var izrādīties, virza pilnīgi uz citu pusi. Rezultātā savu mērķi sasniegs kāds cits, kurš skaidri saprot un apzinās visu procesu. Kā saka – Zināšanas ir spēks! Tai pat laikā bez pareiza mērķa, šis Spēks izrādās destruktīvs un laika gaitā jūs sākat saprast, ka izvēlētais ceļš nemaz nenoved pie sākotnēji izvirzītajiem mērķiem.

Būtu labi, ja šīs situācijas apzināšanās kļūtu par sava veida “aizvērto acu atvēršanos”, kura palīdzētu dvēselei nomest sava veida Prometeja mītiskās ķēdes.

Daudz sliktāk ir tad, ja cilvēks pēkšņi saprot, ka viņam vairs nav dvēseles, ka viņa iecienītākajam ēdienam nav garšas, viņa mīļākā izklaide nesniedz vairs prieku! Un pat raudāt neizdodas, jo asaras – tās ir Dvēseles asinis, kuras nevar būt kausā, ja tas ir izdzerts sauss.

Un viss, kas atliek cilvēkam šajā sarežģītajā un bīstamajā ceļā – ir paļauties uz providenci un sekot savam mērķim, neskatoties uz visu, maksimāli cenšoties saglabāt savas virzības procesa apziņu, lai nenovirzītos uz citu pusi.

Viena no metodēm, kura paredzēta mūsu pašreizējās būtnes pārveidošanai par kaut ko, kas ir kvalitatīvi atšķirīgs, ir iniciācija. Iniciāciju var definēt kā transformācijas procesu vai, citiem vārdiem sakot, tā ir alķīmija! Kā redzams jau no nosaukuma, iniciācija sevī iekļauj Visuma veidojošo spēku klātbūtni (Elohim).

Tai pat laikā pastāv arī kontriniciācijas process, kurš ne tikai nenoved pie dvēseles atjaunošanās tās sākotnējā stāvoklī, kurā tā var atgriezties saskaņā ar Radīšanas likumu, bet pat iegremdē to pilnīgā iznīcināšanā, vai arī verdzībā, kalpojot tiem spēkiem, ar kuriem dvēsele noslēdza vienošanos, kuru parasti paraksta ar asinīm.

Asins atslēga var gan iznīcināt dvēseli, gan dot patiesu laimi, jo, kā saka Sv.Raksti: „Un gandrīz viss tiek šķīstīts asinīs saskaņā ar bauslību, un bez asins izliešanas nav piedošanas” (Ebr 9, 22).

Kā jau tika teikts, ne visas mūsu darbības novedīs pie sekām, kuras mēs sagaidām, un, vienlaikus, mēs ne vienmēr pilnībā apzināmies savas rīcības patiesās sekas un cenu, kura saskaņā ar līgumu tiek maksāta iepriekš, pirms iniciācijas saņēmējs saprot to realitāti, ar kuru viņš faktiski tiks aicināts tikt galā. Un šajā gadījumā tas vairs nav vienkārši aicinājums, bet jau pienākums.

Ir daudz līdzīgu metožu, kuras bieži noved pie pilnīgi pretējiem rezultātiem, atkarībā no šo metožu izmantošanas mērķa.

Alķīmijas Eliksīra radīšana, t.i. rupjā akmens pārveidošana par perfektu, nozīmē attīrīšanos no cilvēka vecā ego elementiem, ejot cauri iepriekšējās personības nāvei, lai augšāmceltos jaunā personība jaunā ķermenī, kura atjaunota no vecā cilvēka uzlabotajiem elementiem. Šo procesu var salīdzināt ar sēklu sēšanu augsnē, lai nāvē tiktu radīts jaunus dzinumus, kad “Ritenis veiks jaunu apgriezienu”. Tomēr sēklas dzinumi un pati sēkla – tas nav viens un tas pats.

A.N.

www.mephis-misraim.ru

Comments are closed.