Instinkti un to saistība ar cilvēka garīgo pasauli

golden-seal10Instinktu kā iedzimtu tieksmju klātbūtni cilvēkā, nojauta jau senā pagātnē. Savā mācībā par dvēseli, Aristotelis runā par zināmas „dzīvnieciskās dvēseles” esamību katrā no mums. Savukārt termins „instinkts” parādījās stoicisma filozofu vidū, un pirmais, kurš izmantoja šo jēdzienu, skaidrojot iedzimtu tieksmi, bija Krisips (3.gs p.Kr.), lai raksturotu putnu un citu dzīvnieku uzvedību.

Plaša instinkta jēdziena izmantošana sākās tikai 19.gadsimtā, kad dzima Žana Batista Lamarka agrīnās evolūcijas teorija, un pēc tam arī Čarlza Darvina mācība.

 

20.gs sākumā vārds „Instinkts” bija jau tā piesātināts ar spekulatīvu saturu, ka to kā zinātnisku terminu sāka noraidīt. Priekšroku deva jēdzienam „Beznosacījuma reflekss”. Dažreiz vārdi „Reflekss” un „Instinkts” tika lietoti pat kā sinonīmi.

 

Šodien iezīmējas visai skaidrs nodalījums starp šiem jēdzieniem.

 

Un tā, „Reflekss”, kā to māca mūsdienu fizioloģija – ir organisma reakcija, kas tiek veikta ar nervu sistēmas dalību, atbildot uz receptoru kairinājumu (receptors, vienkārši sakot, ir tas, kas uztver impulsus no apkārtējās vides vai paša organisma).

 

Refleksus var iedalīt divās daļās:

1) beznosacījuma (iedzimtie) refleksi – Tās ir mums neapzinātas, iedzimtas organisma atbildes reakcijas. Piemēram: Zīšana, pēdas pamatnes saliekšana, acu mirkšķināšana, elpošana, rīšana, rāpošana, izkārnīšanās un tā tālāk. Daļa iedzimto beznosacījuma refleksu, nobriestot nervu sistēmai, izzūd, bet var parādīties pataloģijas gadījumā.

2) nosacījuma (neiedzimtie) refleksi – nepastāvīga, mainīga, dzīves laikā iegūta reakcija. Noteikti visi no skolas laikiem atceramies slavenā Pavlova pētījumu ar suni. Viņu ieinteresēja fakts, ka suņiem pirms ēdienreizēm, redzot cilvēkus, kuri viņus baro, sāk izdalīties siekalas. Eksperiments pierādīja, ka noteiktu pierastu, atkārtotu darbību rezultātā, indivīdam iezīmējas kāda konkrēta atbildes reakcija, kas nav iedzimta, bet jau iegūta.

 

 

 

 

Refleksi var būt īsa, vienkārša darbība. Bet var būt arī ļoti sarežģīta, ilgstoša rīcība. Un šo daudzo, sarežģīto darbību kombināciju arī mēdz dēvēt par „Instinktu”.

 

Uzreiz gan jābrīdina – līdz pat šodienai nav iespējams piedāvāt vienotu instinkta jēdziena definīciju. Dažādo zinātņu pārstāvjiem – fiziologiem, biologiem, psihologiem, ir atšķirīgs redzējums un dažāda izpratne šajā jautājumā.

 

Breslava redakcijas psiholoģijas vārdnīca piedāvā sekojošu instinkta definīciju: „Instinkts ir bioloģiski lietderīga, bet neapzināta iedzimta tieksme un tai atbilstoša aktivitāte, kas paredz diezgan sarežģītas, bet nemainīgas programmas realizāciju, reaģējot uz samērā vienkāršiem stimuliem.”

 

Pamatā pastāv viedoklis, ka instinktu nesējs ir indivīda ģenētiskais kods. Ir grūti izprast, kādā veidā tik sarežģītu darbību kopums var būt ierakstīts gēnos kā informācija. Tomēr ne visi vienādā mērā redz gēnu noteicošo lomu instinktīvajā uzvedībā. Piemēram, biheivioristi[1] sliecas atzīt, ka tikai daži bāzes fizioloģiskie instinkti ir iedzimti. Pēc viņu domām, tie ir: sāpes, slāpes, bada sajūta. Visu pārējo cilvēks iemācās no apkārtējās vides.

 

Psihoanalīzē instinkts tiek redzēts kā mentāls spēks – motivācijas visprimitīvākais elements. Freida idejas norāda uz to, ka „Seksualitāte ir galvenais pieauguša cilvēka instinkts. […] Raugoties no bioloģiskā viedokļa, atsevišķa indivīda dzīvei nekādas lielās jēgas nav – jēga ir vairošanās procesam un sugas pastāvēšanai.[2]

 

Karls Gustavs Jungs izvirzīja iedzimtās kolektīvās zemapziņas un arhetipu jēdzienus. Individuālā zemapziņa sastāv no personīgās pieredzes, kas tiek aizmirsta un izstumta. Kolektīvā zemapziņa sastāv no pārmantotiem instinktiem, kurus indivīds neapzinās, bet kas raksturīgas veselai cilvēku grupai. Arhetipi- tie ir instinktu psihiskie elementi. Tie parādās apziņā tikai caur netiešiem tēliem un simboliem.

 

Bioloģijas zinātņu doktors Viktors Doļņiks pauda viedokli, ka dzīvniekiem viena un tā paša mērķa sasniegšanai eksistē nevis viens, bet vairāki instinktīvās uzvedības modeļi. Šīs dažādās instinktīvās programmas dabiskā izlase izveidoja dažādos laikos. Vienas programmas ir jaunākas, citas- krietni senākas. Tas nozīmē, ka instinkti var mainīties, mainoties ģenētiskajiem kodiem, kas nozīmē uzvedības pārmaiņas tikai nākamajās paaudzēs. Te parādās ideja par instinktu kā sentēvu uzvedības dēļ ieprogrammētu uzvedību.

 

Darvins savukārt gan dzīvnieku, gan cilvēku instinktus dalīja izdzīvošanas un reprodukcijas instinktos.

 

Psihiatrs un psihodinamiskās psihoterapijas pārstāvis Utināns, savā grāmatā „Cilvēka psihe” uzskaita sekojošus izdzīvošanas un pašaizsardzības individuālos instinktus:

 

izdzīvošanas un pašaizsardzības instinkti

1) Organisma uzturēšana – elpošana, ēšana, dzeršana, blakusproduktu izvadīšana;

2) Barības iegūšana;

3) Cīņa vai bēgšana;

4) Izvairīšanas no sāpēm un diskomforta;

5) Atpūta un miegs.

 

iedzimtie sociālās mijiedarbības un reprodukcijas INSTINKTI zīdītājiem (tātad arī cilvēkiem):

1) Vajadzība saņemt aprūpi.

2) Vajadzība veidot pāri, pieaugušā vajadzība pēc pastāvīga sociālā partnera.

3) Seksuālās attiecības, kas ir vecākais attiecību instinkts.

4) Mājokļa, teritorijas, barības saglabāšana.

5) Vajadzība ieņemt noteiktu vietu sociālajā hierarhijā jeb rangā, dominēt.

6) Vajadzība aprūpēt pēcnācējus, piemēram, tā saucamais mātes instinkts.

7) Pakļaušanās uzvedība bara vadonim.

8) Saliedēšanās grupas kopīgo mērķu vārdā. Vajadzība piederēt un apvienoties, līdzcietība un altruisms.

 

Pašattīstības instinktīvā uzvedība:

1) Tieksme pētīt, zinātkāre.

2) Imitācijas uzvedība un spēles. Tā ir nepieciešama uzvedība bērniem. Šī ir darbība, ar kuras palīdzību bērns trenējās iekļauties sociālajā vidē, ieņemt savu lomu sabiedrībā.

3) Brīvības ierobežojumu pārvarēšana.

 

Šeit jāmin arī Iedzimtie emocionālie procesi: (pēc Izarda)

Interese, prieks, izbrīns, bēdas, dusmas, nepatika, nicinājums, bailes, kauns, vainas sajūta.

Tie ir psihofiziolioģiskie procesi, kuri motivē un regulē rīcību, uztveri un domāšanu. Apziņā tie atspoguļojas kā pārdzīvojums. Evolūcijas procesā šīs emocijas sāk zaudēt savu tiešo instinktīvo pamatu.

 

 

Un tagad mēģināsim atbildēt – instinkts, vai tas ir kas slikts? Vai tas jāapkaro? Vai instinkts ir kas nesavienojams ar cilvēku, kurš tiecas uz pilnību?

 

Diez vai! Instinkts drīzāk mums, cilvēkiem, ir saņemtais mantojums. Tāds, sava veida, dzimšanas brīdī saņemtais „izdzīvošanas komplekts”, kurš neļauj palikt mierā! Mantojums, kurš piespiež pat vislielāko sliņķi un dīkdieni paņemt rokās āmuru un kaltu. Instinkti ne tikai burtiski spiež cilvēku dzīvot, bet arī neļauj mums palikt bezdarbībā, un tas ir lielākais instinktu pluss.

 

Attīstoties cilvēka gribasspēkam, atbildības sajūtai, ētikas un morāles principiem, atsevišķu instinktu nepieciešamība samazinās līdz minimumam. Savukārt instinktīvā spēka pārspīlēšanas gadījumos, rodas kaislības-netikumi.

 

Mūsdienu pasaulē nereti starp netikumiem un dabiskajiem instinktiem tiek likta vienlīdzības zīme, it kā tie būtu viens uz tas pats. Jā, daba apveltījusi cilvēku ar dabiskiem, bioloģiskiem stimuliem, tomēr netikums – ir apgūtā pretdabiskā uzvedība, kurai nav bioloģiska avota, un kura instinktus izmanto kā parazīts.

 

Piemēram, lai saglabātu savu organismu, cilvēkam ir jāēd. Tas ir iedzimts reflekss. Savukārt aizraušanās vai kaislība uz pārmērīgu ēšanu iziet ārpus iedzimto instinktu robežām. Rijības iemesls nav instinkts, bet gan cilvēka attieksmes jautājums. Tam pierādījums ir fakts, ka instinkta mērķis ir organismu saglabāt, bet rijība organismu posta.

 

Iedzimto instinktu pārmērības labi atspoguļojas tā saucamajos nāves, jeb galvenajos grēkos. Viens no pirmajiem, kas grieķu valodā aprakstīja šos grēkus, bija 4.gadsimtā dzīvojušais Evagrijs no Pontas. Viņa uzskaitītie grēki:

 

1. Γαστριμαργία (gastrimargia) rijība. Šajā gadījumā pārspīlēts barības iegūšanas un organisma uzturēšanas instinkts.

2. Πορνεία (pornia) netiklība. Pārspīlēts pāra veidošanas un seksuālo attiecību instinkts.

3. Φιλαργυρία (philargüria) mantkārība, alkatība. Izmantots mājokļa, teritorijas, barības saglabāšanas instinkts.

 

 

 

 

Tālākie grēki:

4. Λύπη (lüpē) skumjas (atkarības stāvoklis, kad tiek ignorēta cerība, notiek koncentrēšanās uz sevi).

5. Ὀργή (orgē) dusmas.

6. Ἀκηδία (acēdia) grūtsirdība (kā vienaldzība pret to, kas ar mums notiek).

7. Κενοδοξία (cenodoxia) godkāre.

8. Ὑπερηφανία (huperēphania) lepnība.

 

veidojas ne uz tieša instinktu pamata, bet drīzāk iedzimto emocionālo procesu un attieksmes rezultātā.

 

No iepriekš minētā varam secināt, ka instinkti paši par sevi nav ļaunums, taču primitīvs prāts, tos egoistiski izmantodams, dzemdina postošus netikumus.

 

Osvalds Virts, aprakstot Taro Spēka simbolu (XI arkānu), norādīja, ka Spēkam, jeb Dievišķajai enerģijai, nekāds dzīvnieciskais spēks nespēj pretoties. Nav vajadzības sevī nogalināt zvēru, citiem vārdiem – tu pat gribēdams nespēsi iznīcināt savus instinktus. Gudrajam vajadzētu novērtēt un sargāt visas enerģijas, pat bīstamās, jo tās var pārvaldīt un izmantot. Iesvētītais par svētīgām uzskata pat pašus bīstamākos instinktus, jo tiem ir stimulējošs spēks, bez kuriem nebūtu nevienas darbības. Dzīvības māksla prasa, lai mēs mīkstinātu tos spēkus, kuri var nes ļaunumu, pārvēršot tos noderīgā enerģijā. Nicināmais nav jāiznīcina, bet gan jāpadara cēls – transmutācijas ceļā, gluži kā svinu var pārvērst zeltā.

 

Savukārt XV arkāns – Velna simbols, māca, ka Gudrais centīsies apvaldīt savas tieksmes un mēģinās sasniegt pilnīgu sevis pārvaldīšanu. Paši par sevi zemākie spēki-impulsi nav nekas slikts, tomēr starp tiem jāuztur harmonija. Tāpēc jāsaglabā visā samērīgums, jāpārvērš:

  • dusmas–drošsirdībā;
  • slinkums–nepieciešamā atpūtā;
  • tieksmi labi paēst–pareizi izvēlēties ēdienu un to novērtēt;
  • skaudību–pretestībā šīs pasaules varenajiem, kas sev piedēvē svešo un ļauni izmanto savu stāvokli;
  • skopumu–ekonomiskumā un apdomīgumā, nenogalinot sevī mīlestību uz izdevīgumu, jo tas mūs pamudina ražīgi strādāt;
  • baudkāri–godbijīgā attieksmē pret dzimumu saplūšanu, lai neapgānītu to, kas svēts.

 

Zemākie impulsi pakļaujas, kad griba kļūst tīra, bez egoisma duļķēm.

 

Un nobeigumā, nedaudz par Garīgajiem instinktiem. Esam raduši instinktus saistīt tikai ar fizisko miesu, bet hipotētiski nav izslēgts, ka arī garīgajā līmenī varam rīkoties instinktīvi.

 

Nav īsti zināma neviena tauta, kurai nebūtu bijis reliģisku ticējumu, kultu vai rituālu. Vairāk vai mazāk katrs no mums piedzimst ar vārgu nojausmu par Radītāju, Dabas Spēku, Dievu. Ortodiksālās Baznīcas bīskaps Aleksandrs Mileants teica: „Sirdsapziņa – tas ir sava veida garīgais instinkts, kurš ātrāk un skaidrāk, nekā prāts atšķir labo no ļaunā”. Sirdsapziņa – vieta, kura, ja tā ir atvērta kā Hora acs, mudina mūs meklēt veidu, kā atgūt savu pirmatnējo stāvokli Gaismā.



[1] Biheiviorisms – psiholoģijas virziens, kur izpētes objekts ir nevis prāts, bet cilvēka uzvedība

[2] Citāts no Sandras Zaķes raksta „ZĪGMUNDS FREIDS – samierināja cilvēci ar tās dzīvnieciskajiem instinktiem”.

Comments are closed.