Īss pārskats par Svētajiem Rakstiem

Ko nozīmē vārds “Bībele”

Vārds “Bībele” nāk no grieķu valodas (ἡ Βίβλος) un nozīmē “tīstoklis” vai “grāmatas”.

Grieķu vārds savukārt iespējams cēlies no senas vietas nosaukuma Byblos (šodien atrodas Libānas centrālajā daļā), kurš bija liels feniķiešu tirdzniecības punkts. Kādreiz šajā vietā notika aktīva  tirdzniecība ar senās Ēģiptes tirgotājiem, kuri ieveda lielā daudzumā papirusu.

Par Svētiem Rakstiem

Svētie Raksti ir daudzu grāmatu apkopojums, kuras tika pierakstītas ebreju, aramiešu un grieķu valodās.

Svētie Raksti iedalās divās daļās – Jaunajā Derībā un Vecajā Derībā.

Vecā Derība sastāv no 46 grāmatām (39 protestantiem), savukārt Jaunās Derības sastāvā ir 27 grāmatas.

 Kāpēc Derība?

Vecā Derība – jo norāda uz Dieva derību, kādu viņš slēdza ar savu tautu caur Mozu Sinaja kalnā.

Jaunā Derība – Dieva derība ar visu cilvēci caur Jēzu Kristu Kalvārijā.

 Cik ilgi tika rakstīti Svētie Raksti

Bībele tika rakstīta, apmēram, 1500 gadu garumā.

Vecās Derības grāmatas, saskaņā ar mūsdienu pētnieku uzskatiem, tapušas laika periodā no XII līdz II gadsimtam p.m.ē. Savukārt kritiķi uzskata, ka atsevišķas grāmatas tapušas pat vēl agrāk, sākot ar XIII vai pat XV gadsimtu p.m.ē.

Jaunās Derības teksti tapuši I un II gs. pēc Kristus.

Grāmatas tapa trīs kontinentos – Āzijā, Āfrikā un Eiropā.

Tām ir, apmēram, 40 autoru, kuru uzskati var būt arī atšķirīgi. Tai pat laikā visas grāmatas ir vienotas savā starpā un savstarpēji viena otru papildina.

Par vienu no senākiem tekstiem Vecajā Derībā uzskata Deboras Dziesmu Soģu grāmatā, kura pārrakstīta, aptuveni, XII gadsimtā p.m.ē.

Par vecāko tekstu Jaunajā Derībā Bībeles pētnieki uzskata 1 vēstuli Tesoloniķiešiem, kuru Pāvils uzrakstījis, apmēram, 52 gada sākumā. Savukārt vecākais no Jaunās Derības evaņģēlijiem ir Marka Evaņģēlijs, kurš rakstīts visticamāk tikai 70.gadā pēc Jēzus Kristus.

 Par Svēto Rakstu kanoniem

Par Sv.Rakstu kanonu sauc tās grāmatas, kuras tiek uzskatītas par iedvesmotām un iekļaujamām Sv.Rakstu sarakstā.

Līdz IV gadsimtam nepastāvēja vienotas izpratnes par to, kādas grāmatas uzskatīt par Bībelē iekļaujamām un kādas nē. Lokālām Baznīcām, pat atsevišķiem reģioniem bija sava izpratne par to. Bija laiki, kad Austrumos, piemēram, noliedza Atklāsmes grāmatu, Rietumos – vēstuli Ebrejiem, savukārt pieņēma Barnaba vēstuli.

Katoļu Baznīcas Sv.Rakstu kanons savu formu ieguva tikai Tridentas Koncila laikā 16 gadsimtā. Pareizticīgo Baznīca savu kanonu noteica 1672.gadā sinodes laikā Jeruzalemē, iekļaujot arī deiterokanonisko grāmatu lielāko daļu.

Vecās Derības grāmatas, kuras nav iekļautas ebreju valodas kanonā, tomēr tiek iekļautas katoļu un pareizticīgo kanonos, tiek sauktas par deiterokanoniskām grāmatām. Šīs grāmatas ir: Tobija grāmata, Judītes grāmata, Makabiešu pirmā grāmata, Makabiešu otrā grāmata, Gudrības grāmata, Sīraha dēla grāmata un Baruha grāmata. Protestanti tās uzskata par apokrifiem.

Vai Bībeles teksti ir iedvesmoti?

Nenoliedzami, Sv.Rakstus ir rakstījuši cilvēki, tāpēc tajos atrodamas arī nežēlīgas, pat cietsirdīgas ainas. Tai pat laikā, reizēm skaidri saskatāmas patiesi iedvesmotas vietas, kuras pauž visdziļāko svētumu, mīlestību, žēlsirdību, arī skarbu patiesību. No šāda skatu punkta, katram pašam vajadzētu sameklēt šajā īpašajā Grāmatā tās “Pērles”, kuras spēj izmainīt visu mūsu dzīvi!

  1. Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis.
  2. Un, ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas.
  3. Un, ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka.
  4. Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga.
  5. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu.
  6. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību.
  7. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu.
  8. Mīlestība nekad nebeidzas, pravietošana beigsies, valodas apklusīs, atziņa izbeigsies.
  9. Jo nepilnīga ir mūsu atziņa un nepilnīga mūsu pravietošana.
  10. Bet, kad nāks pilnība, tad beigsies, kas bija nepilnīgs.
  11. Kad biju bērns, es runāju kā bērns, man bija bērna tieksmes un bērna prāts, bet, kad kļuvu vīrs, tad atmetu bērna dabu.
  12. Mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī, bet tad vaigu vaigā; tagad es atzīstu tik pa daļai, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts.
  13. Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.

(1Kor 13,1-13)

Vecākie pārrakstīto grāmatu teksti

Bībeles grāmatu oriģināli principā nav saglabājušies. Pastāv pārrakstīti fragmenti, kurus dēvē par kodeksiem.

Lielākie Bībeles kodeksi ir:

Vatikāna kodekss – IV gadsimts (abu Derību teksts grieķu valodā).

Sinajas kodekss  – IV gadsimts (JD + Barnabas vēstule).

Aleksandrijas kodekss – V gadsimts (JD gandrīz pilnībā).

Efrema kodekss – V gadsimts (visu grāmatu fragmenti).

 

Divi galvenie Bībeles tulkojumi un to nosaukumu nozīme

Vispazīstamākie divi Bībeles tulkojumi ir Septuagintaun Vulgata.

Septuaginta– ir vecākais (III gadsimts pirms Jēzus Kristus) Vecās Derības tulkojums grieķu valodā. Nosaukums Septuagintaattiecināms uz 70 tā tulkotājiem.

Vulgata– ir Bībeles tulkojums latīņu valodā, kuru veica Svētais Hieronīms 4.gadsimta beigās un 5.gadsimta sākumā. Tulkojumu viņš veica no grieķu valodas un ivrita, lai aizstātu vecāku Bībeles tulkojumu, kurš pazīstams kā Vetus Latina.

Sākot ar 7. gadsimtu Vulgatakļuva par populārāko Bībeles latīnisko variantu. Kopš Tridentas ekumēniskā koncila 16.gadimtā, Vulgatakļuva par katoļu oficiālo Bībeli. Vēlāk Vulgatavairākkārt tika labota un papildināta. Mūsdienās pamatā tiek lietota jau Nova Vulgata.

Par jauno Bībeles tulkojumu latviešu valodā

Par Bībeles jauno tulkojumu latviešu valodā, kurš iznāca 2012.gadā, var dzirdēt pretrunīgus viedokļus. No vienas puses ir saprotama nepieciešamība Svēto Rakstu jēgu darīt tuvāku mūsdienu cilvēkam ar viņam pieejamiem izteiksmes līdzekļiem, no otras puses pastāv risks mainīt vārdu nozīmi.

Tradicionālajām konfesijām bija vairāki ieteikumi un labojumi tulkošanas gaitā, kuri diemžēl netika ņemti vērā. Tāpēc tradicionālās Baznīcas nesteidzās savā liturģijā izmantot jauno Sv.Rakstu tulkojumu.

Par apokrifiem

Daudzu gadsimtu laikā neskaitāmi dziļām zināšanām apveltīti cilvēki ir veikuši rūpīgu rakstu analīzi, kā rezultātā virkne grāmatu, kuras, lai arī satur no Sv.Rakstu tipa fragmentus, tomēr tika atzītas par neiekļaujamām Bībeles kanonos. Šīs grāmatas sauc par apokrifiem (ἀπόκρυφος,ápókryphos – slēpts, noslēpumais).

Piemēram, daži Jaunās Derības apokrifi ir: Bartolomeja Evaņģēlijs, Filipa Evaņģēlijs, Jūdas Evaņģēlijs, Pētera Evaņģēlijs, Toma Evaņģēlijs, Ebreju Evaņģēlijs, Apustuļu vēstules, Barnaba vēstule, Jēzus vēstules Abgaram, Korintiešu vēstule Pāvilam, Pāvila Apokalipse, Pētera Apokalipse un daudzi citi.

Kā jau tika minēts, Bībeles kanoni tapuši ilgu gadsimtu laikā, skrupulozas rakstu analīzes rezultātā. Šis teoloģiskais un pētnieciskais darbs nebeidzas pat šodien. Vai ņemot vērā šo gadsimtiem krāto pieredzi, un neskatoties uz pastāvošām diskusijām par atsevišķiem tekstiem, kādam ir pārliecība, ka kāds no apokrifiem būtu veltīgi noraidīts?

LM

 

Comments are closed.