Mistiskā Islāma pirmsākumi
Kāds jauneklis nepārtraukti gānījis sūfijus. Sūfijs noņēma no sava pirksta gredzenu un iedeva to jauneklim: „Aiznes šo gredzenu uz tirgu un uzzini vai iedos par to kāds tirgonis kaut dināru”. Jaunietis izpildīja sūfija norādījumus. Tirgū nebija ar mieru par gredzenu dot pat grasi. Jaunietis gredzenu atnesa atpakaļ. Tad sūfijs teica: „Bet tagad aiznes manu gredzenu īstam juvelierim un uzzini, kādu summu tas dos par to”. Juvelieris gredzenu novērtēja uz 1000 dināriem. Jaunietis bija satriekts, par to, ka cilvēki dažādi gredzenu novērtē. Saņēmis gredzenu atpakaļ sūfijs teica: „Tu par sūfijiem zini ne vairāk kā bižutērijas tirgoņi tirgū zina par dārglietām. Ja gribi saprast juveliermākslu, griezies pie juveliera”.[1]
Lai rastos priekšstats par islāma misticismu, jāatgriežas pie islāma pirmsākumiem. Kaut arī nevar uz mistisko islāmu noliegt pirms tā laika dominējošās Persijas ietekmi, kura bija bagāta garīgā mantojuma nesēja, kā arī blakus esošo citu kultūru, Ēģiptes, jūdaisma, kristietības un to mistisko mācību (kabalas, gnosticisma, eseju) ietekmi. Jāpiebilst, ka islāms savos pirmsākumos ar lielu cieņu izturējās pret apkārt esošajām senākajām kultūrām un to mācībām. Un viņi atšķirībā no kristiešiem, bija iecietīgi pret citu reliģiju ticīgajiem. Ar to droši vien var izskaidrot arī islāma straujo izplatīšanos tajā laikā.
Islāma mistisko mācību nesēji uzskata, ka mācība tiek nodota no skolotāja māceklim, un tās avots pēc pēctecības, nāk no paša pravieša Muhameda un tā sekotāja un radinieka Ali. Pravieša Muhameda mācību, tā tuvākie līdzgaitnieki centās iegaumēt, iemācīties no galvas vai arī pierakstīja uz blakus esošajiem priekšmetiem. Korāna mācība, tās pirmsākumos, tika nodota pārsvarā mutiski. Uz Pravieša nāvi, korānu no galvas zinājuši desmit tūkstoši musulmaņu.
Pravietis un viņa Līdzgaitnieki bija ne tikai pirmie musulmaņi, bet arī mistiķi. Viņi arī bija pirmie sūfiji, vienkārši tad vēl nebija šī termina. Un tā, kā to min tradīcija, viens no Pravieša Līdzgaitniekiem apgalvoja, ka viņš saņēmis no Pravieša divu veidu zināšanas. Vienas zināšanas tika mācītas visiem, bet, ja tiktu mācītas otrā veida zināšanas, klausītāji viņu nogalinātu. Vārdu sakot, Pravietis mācīja savus Līdzgaitniekus mistiskajām jeb ezoteriskajām zināšanām, kuras nebija domātas visiem.[2]
Te paralēles velkamas arī ar Muhameda priekšgājējiem, Mozu, kuram tiek piedēvēta slepeno zināšanu (kabalas) nodošana mācekļiem, bet daudzi tam arī nepiekrīt, uzskatot ka kabala radusies daudz vēlāk. Tāpat Jēzus, ar visiem runāja līdzībās, bet vienīgi mācekļiem atklāja mācības dziļāko jēgu.
Ideja par divu veidu mācībām, ekzotērisko un ezotērisko sakrīt ar islāma mistiķu runām par iekšējo un ārējo pasauli.
Pēc Pravieša nāves tā sekotāji sāka strīdēties, un izveidojās trīs labi iezīmējušās grupas. Pirmā grupa veidoja Abu Bakars, Umars, Utmans, Ali, un citi Muhameda tuvākie līdzgaitnieki, kuri dzīvoja ar Pravieti Mekā un pēc tam ar viņu pārcēlās uz Medīnu. Otro grupu veidojadižciltīgās ģimenes no Medīnas, kuras pieņēma Pravieša mācību, un uzaicināja to uz Medīnu. Trešā grupa bija no nesen islāmu pieņēmušajiem Mekas dižciltīgajiem. Starp tiem bija tie, kas vēl nesen ar Pravieti naidojās. Varu vēlāk ieguva tieši trešā grupa.[3]
Vara tika ietekmīgākajiem un bagātākajiem, vara islāmā nozīmēja ne tikai teoloģisko jeb garīgo varu, bet arī gandrīz neierobežotu laicīgo varu.
Kopš viduslaikiem un līdz mūsdienām musulmaņi sadalījušies divās pamatgrupās: sunītos un šītos ( Ali partija). Sunīti uzskatīja, ka halifs jāizvēlas pēc garīguma principa, bet šīti uzskatīja, ka pirmajam halifam bija jābūt Ali, Muhameda brāļa dēlam un znotam un tālāk jānodod mācība tās pārmantotājiem.
Sunīti sadalījās vēl četrās pamatgrupās. Katra no tām skaitās ortodoksāla, jo viņi ir vienoti pirmās nozīmes jautājumos, bet to domas dalās otršķirīgajos. Šīti arī sadalījās četrās pamatgrupās, bet tos vieno tas, ka viņi atzīst Ali un viņa pēctečus, kā likumīgos pretendentus uz imamātu- augstākā garīgā posteņa ieņemšanu islāmā. Šīti uzskata, ka pēc Imāma Ali slepkavības, halifāts nokļuva krāpnieku rokās.[4]
No septītā imāma pēc Ali, parādās ismailītu sekta. Tās dibinātājs Ali mācības sekotājs – Ismaīls.
Ismailīti un Asasīni
Hasāns skatījās uz bērnu, kurš nesa rokā gaismekli.
Hasāns jautāja, no kurienes nāk šī gaisma, bērns nopūta to, un atbildēja: „Labāk pasaki, kur tā aizgāja”.[5]
Kā uzskata mistiskā islāma pārstāvji, mistiskais islāms parādījās, lai labotu islāma kļūdas, kuras pēc viņu domām radījusi nelīdzsvarotība starp ārējo un iekšējo pasauli.
Cenšoties izsekot islāma vēsturei, var secināt, ka ismailītu mācība radusies no Ali sekotāju – šītu mācības , sajaucoties tai ar mistiskām mācībām.
Ismailitu mācība radās un strauji izplatījās Fatimīdu dinastijas teritorijās. Fatimīdi cēlušies no pravieša Muhameda meitas Fatimas. Fatimīdi valdīja Ziemeļāfrikā, Ēģiptē. Sava uzplaukuma laikā halifātā bija iekļauta arī Palestīna un Sīrija. Ismailītu mistiskā mācība bija atbalstīta un izplatīta valstiskā līmenī.
Ismaīlītu mācība arēji balstīta uz ticību vienam dievam un Korānam.
Tadam kredo neviens musulmanis neko nevarēja iebilst. Bet jautājums ir tajā, kāda ir ismailītu sistēmas interpretācija un kādas vēl doktrīnas tie atvasinājuši no sakrālā teksta. Viss norada uz to, ka tādas teorijas bija.[6]
Ismailītu apmācība notika deviņās pakāpēs:
1. Pirmais mērķis, kura panākšana bija gara un nogurdinoša, bija sēt šaubu sēklu pretendentu galvā, piespiest to akli ticēt un paļauties uz skolotāja gudrību. Priekš tā, tas tika „izsists” no līdzsvara ar piekasīgiem jautājumiem. Tika uzsvērts Korāna absurdums un tā neatbilstība skaidrajam saprātam, pie tam tika doti mājieni, ka aiz tā visa jābūt kaut kādai „būtībai”, saldai pēc „garšas” un veldzējošai priekš dvēseles. Bet visa pārējā informācija stingrākajā kārtā tika slēpta, līdz tam laikam, kamēr māceklis nepiekrita saistīt sevi ar svēto zvērestu, kurā zvērēja aklu uzticību un pilnīgu pakļaušanos skolotājam.
2. Pēc zvēresta mācekļi varēja pāriet uz otro pakāpi. Tur tika iegalvots, ka imāmi ir Dieva iecelti kā visu zināšanu avoti.
3. Trešajā pakāpē tika mācīts kāds ir šo svēto imāmu skaits. Tas bija mistiskais skaitlis septiņi. Jo Dievs ir radījis septiņas debesis, septiņas pasaules, jūras, planētas, metālus, notis un krāsas, tātad septiņi ir šo viscienīgāko Dieva radīto cilvēku skaits.
4. Ceturtajā līmenī māceklis varēja uzzināt, ka Dievs pasaulē sūtījis septiņus likumdevējus un katram no tiem sava priekšgājēja sistēma bija jāattīsta un jāpilnveido. Katram no tiem bija septiņi palīgi. Septiņi likumdevēji bija: Ādams, Noijs, Abrāms, Mozus, Jēzus, Muhameds un Ismaīls.
5. Piektā pakāpe mācīja, ka katram no septiņiem praviešiem ticības izplatīšanai bija divpadsmit apustuli.
6. Māceklis, kurš tika līdz sestajai pakāpei, un kurš neizrādīja patmīlību, tam tika atkal piedāvāts padomāt par Korāna mācību un tika paziņots, ka visām pozitīvajām reliģiju sastāvdaļām jāpakļaujas filozofijai. Tā rezultātā māceklis ilgu laika posmu tika iepazīstināts ar Platona un Aristoteļa filozofiskajām sistēmām.
7. Kad māceklis bija pilnībā gatavs, viņš tika pārcelts uz septīto pakāpi, kur tika iesvētīts mistiskajā panteisma, sūfiju mācībā.
8. Astotajā pakāpē, visi pozitīvie reliģiskie principi atkal tiek pakļauti apšaubīšanai, tika norauta „širma” no mācekļa acīm, un viss kas bija līdz šim, tika uzskatīts vienīgi par celtniecības materiālu zināšanu tempļa celtniecībai. Pravieši un skolotāji, paradīze un elle, tas viss nav nekas. Nākotnes labticība un ciešanas , tie ir tikai bezjēdzīgi sapņi, un atļauts ir viss.
9. Devītā pakāpe bija veltīta tikai tam, lai iestāstītu – ticēt nevar nekam, darīt var jebko.[7]
Tagad nedaudz par asasīnu organizācijas izveidotāju Hasanu Sabahu. Viņš dzimis 12 gs. Persijā. Ieguvis labu izglītību pie vietējā imāma. Interesanti piebilst, ka tur viņš mācījās kopā ar divām, vēlāk slavu ieguvušām personībām. Tie bija Nizāms(valstsvīrs) un Omars Haijams (dzejnieks). Nedaudz vēlāk Hasans ar studiju drauga Nizāma palīdzību iekārtojas seldžuku karaļvalstī pie sultāna Malek-Šaha par ministru un uzticības personu. Vēlāk Hasanas tiek padzīts , sultānam un Nizāmam tas maksās dzīvību. Pēc padzīšanas Hasans dodas uz Ēgipti un tur saņem iesvētību ismailītos. Pēc tā viņš atgriežas Persijā un izveido asasīnu organizāciju, kura uz ilgu laiku kļūst par Austrumu biedu. Sekta bija spēcīga ar savu vienotību un mērķtiecību. Savas politiskās, teritoriālās un idealoģiskās domstarpības reģionā šī organizācija risināja ar slepkavību palīdzību. Asasīni atriebās par vardarbīgi kritušajiem biedriem. 1190. gadā Hasāns ar viltus palīdzību iegūst kontroli par neieņemamo Alamutas kalnu cietoksni, kurš kļūst par galveno asasīnu koncentrēšanās un izplatīšanās centru. Tuvāko desmit gadu laikā asasīni iegūst kontroli par persiešu Irākas galvenajiem cietokšņiem. Par saviem vadoņiem asasīni izvelējās cilvēkus nevis pēc pārmantojamības, bet pēc nopelniem. Vadonis tika saukts par Vecajo un tas bija cienīgākais, viedākais no visiem. Atškirībā no Zīemeļāfrikas, Ēģiptes ismailītiem, Hasana pārstāvētos, sauca par austrumu ismailītiem. Bija arī citi nosaukumi: „Baninieks” – iesvētītais, slepenais vai arī „mulhad”- bezdievji, tas sakarā ar viņiem piedēvēto bezdievības doktrīnu. Eropā viņi pazīstami kā asasīni. Saprotams, ka nosaukums cēlies no viņu dibinātāja vārda. Bet ir pētnieki, kuri uzskata ka asasīnu nosaukums cēlies no hašiša, ko lietojuši asasīni pirms asiņaino misiju realizēšanas.
Hasans Sabahs pie jau esošajām ismailītu daju un rifiku pakāpēm pievienoja trešo, tā saucamos „fidafi”( uzticīgais jeb upurējošais sevi ticības vārdā.)[8]
Hasans asasīnu mācībai izveidoja septiņas regulas:
1.Pienākumu pārzināšana, kas nozīmēja cilvēka dabas pazīšanu, lai varētu atlasīt pienācīgus kandidātus biedrībai. Uz to attiecināmi sakāmvārdi, kuri bija izplatīti starp dajiem ( identiski esot izmantoti pie senajiem pitagoriešiem).
2. Otrā regula – autoritātes iegūšana.
3. Trešā lika kandidātam sākt šaubīties, norādot uz nejēdzībām tradicionālajā reliģijā un Korānā.
4. Tika dots klusēšanas un pakļaušanās zvērests.
5. Tika sniegta informācija par to, no kurienes nāk visas mācības.
6. Zināšanu nostiprināšana, pārbaudīšana un apstiprināšana.
7. Apmācība simbolismam- Korāna interpretācijas alegoriska metode.
Jebkurš, kurš izgāja cauri visam šīm regulām un līdz ar to bija pilnībā piepildījies ar biedrības garu, skaitījās sagatavots dajs un varēja sākt nodarboties ar svarīgu darbu, jaunu sekotāju uzņemšanu un biedrības ietekmes palielināšanu.[9]
Ir daudz austrumu vēsturnieku liecību tam, kādu bezierunu pakļaušanos sev, bija sasniedzis Hasans. Šai sakarā kāds apraksts:
Sultāna Malek-Šaha sūtnis ieradās Alamutā, lai pieprasītu pakļaušanos. Hasans uzņēma viņu zālē, kurā bija sanākuši vairāki viņa atbalstītāji. Dodod zīmi vienam no tiem, viņš teica: „Nogalini sevi!” Tajā pašā mirklī jaunā cilvēka duncis bija iedurts savās krūtīs un viņa ķermenis saļima zemē. Citam viņš teica: „Nolec lejā no sienas!” Pēc mirkļa tā sadragātais ķermenis gulēja nocietinājumu grāvī. Pēc tā, pagriežoties pie šausmās sastingušā sūtņa, Hasans teica: „ Man ir 70 tūkstoši sekotāju. Un, lūk, šī arī ir mana atbilde tavam pavēlniekam”. [10]
Ismaiītiem visas reliģijas, šķiet, bija vienādas, jo viņu augstākā mācība „pacēlās” virs reliģijas un padotie bezierunīgi pakļāvās vadītājiem. Kā apstiprinājumu tam var minēt Sīrijas asasīnu vadītāja Rašid –ed Dina Sinana (1172. gads) mēģinājumu pāriet kristietībā. Jeruzalemes karalis Almariks bija ļoti iepriecināts par tik ievērojamu pāriešanu viņa ticībā, bet mēģinājums izgāzās templiešu mantkārīgās nodevības dēļ, jo Sīrijas ismailīti tai laikā maksāja nodokli templiešiem, ko templieši negribēja zaudēt. Asasīnu sūtni templieši varmācīgi nogalināja un tūlīt pēc tā mira arī karalis. Tā cerības ismailītu pariešanai kristietībā bija sagruvušas.
Ismailītu valdnieka Muhameda II laikā, 30 gadu garumā, ismailiti atcēla un neievēroja islāma likumus, tika slēgtas mošejas, netika ievērots Ramadāns, netika ievēroti lūgšanu laiki. Bet viņa pēctecis atgrieza visu atpakaļ, jo uzskatīja, ka cilvēkiem vajadzīga reliģija, ka cilvēki jūt pret to nepieciešamību un tā arī vieglāk tos pakļaut un kontrolēt.
Ismailītu varai pienāca gals pēc mongoļu ekspansijas Hulagū vadībā. Pēc izmisīgas pretošanās, to cietokšņi tika pakļauti un iznīcināti, bet vēsturnieki piemin faktu, ka pēc tā, kā tika sagrauts Alamuts, vēl pēc astotā valdnieka pēc Hulagū, gandrīz visi Kuhistānas iedzīvotāji bija ismailītu ticības nesēji. Ismailītu mācība eksistēja un izplatījās, bet uz visiem laikiem bija zaudēta to laicīgā vara.
Pie šī reģiona misticisma pārstāvjiem jāpiemin druzi un jezīdi, iespējams ir arī vēl citi, man nezināmi pārstāvji. Jezīdi gan nav musulmaņi un musulmaņi viņus uzskata par pagāniem un bezdievjiem. Jezīdu tradīcijas ir ļoti senas. Jezīdi pielūdz „Pāva” eņģeli, ko musulmaņi uzskata par Šaitanu (Sātanu). Jezīdi to noraida: viņu reliģiskajā koncepcijā neesot jēdziena šaitans vai elle. Jezīdu priesteri pielūdzot Pāva eņģeli, krīt transā un parvēršoties par orākulu. Liela nozīme viņu ceremonijas esot Polārzvaignei. Druzi ir ezotēriska sekta un tur mantotās slepenās zināšanas tiek nodotas iniciācijas veidā. Iesvētīti tiek tikai pārbaudītie, savējie pārstāvji. Pastāvēja uzskats, ka no druziem celsies nākotnes mesija, to gaidīja jau pagājušā gadsimta 50-tajos gados. Bet ja ar to bija domāts viņa dzimšanas laiks, tad varbūt vēl viss nav zaudēts.
Kā minēts augstāk, galvenā asasīnu, ismailītu darbība notika Sīrijā, Īrākā, un manuprāt norāda uz neviennozīmīgo, sarežģīto reliģisko situāciju reģionā. Ņemot vērā pašlaik tur notiekošo karadarbību, arī tagad konflikta pamatā ir sunītu un šītu nesaskaņas. Rodas jautājums, vai daudz kas šajā aspektā mainījies 1000 gadu laikā? Ja vēl pieņemam, ka templiešu un krustnešu (kristiešu) lomu joprojām savā ziņā spēlē Rietumu civilizācija. Un lielvaru izraisītie kari ir tādi paša dzīšanās pēc peļņas. Tikai mantas un zelta vietā nākuši dabas resursi, nafta. Pašas no sevis uzprasās domas par veco notikumu atkārtošanos, tikai citā pakāpē.
Sūfisms
Vienreiz naktī, naktstaureņi sapulcējās kopā, tie vēlējās izzināt patiesību par sveces liesmu. Viņi nolēma, ka vienam no tiem jālido pie sveces un jāizpēta sveces netveramā gaisma. Viens no nakts taurenīšiem pameta grupu, un devās uz pili, kur logā viņš redzēja gaismu. Atgriežoties, nakts taurenītis izstāstīja, atbilstoši savai sapratnei, ko redzējis. Gudrākais nakts tauriņš, kurš vadīja grupu šajā lidojumā, noraidīja taurenīša-kurjera stāstījumu. Viņš teica: „Šis nakts tauriņš neko nejēdz no liesmas”. Aizsūtīja pie sveces otro nakts taurenīti. Tas pielidoja pie liesmas vēl tuvāk, pieskārās tai ar spārna galiņu, bet nevarēja izturēt karstumu. Kad viņš pārējiem pastāstīja, ko uzzinājis par liesmu, gudrais taurenis piezīmēja: „ Uz tevis nav atzīmju, ka tu esi sasniedzis sveces liesmas noslēpumu”. Pie sveces nosūtīja trešo nakts taurenīti. Taurenītis apreibis no mīlestības, virpuļoja ap liesmu, bet pēc tam metās tajā iekšā. Taurenītis apkampa liesmu, bet liesma apķēra to- tā taurenītis savienojās ar uguni. Gudrais taurenis vērojot šo skatu pa gabalu, ieraudzīja uzliesmojumu, un noteica: „Šis taurenis uzzināja patiesību par liesmu. Viņš zina patiesību, bet tomēr nespēj to izteikt”.[11]
Misticisms- reliģijas iekšējā dimensija. Sūfisms – garīgums jeb islāma reliģijas misticisms.
Sūfismam ir divi galvenie mērķi: 1) paradīt cilvēkam viņu tādu , kāds viņš patiesībā ir un 2) palīdzēt viņam attīstīt viņa patieso, iekšējo patību, viņa nezūdošo daļu. [12]
Daļa vēsturnieku uzskata, ka sūfiju brālības aizpildīja tukšumu, kas radās pēc ismailītu šiīsma sagrāves Fatimīdu valstī Ēģiptē un asasīnu sagrāves Sīrijā, Irākā un Irānā.
Gan ismailītisms, gan sūfisms ir ezotēriskas mācības. Tiek norādīts uz apbrīnojamu līdzību starp sūfiju skolotāju un šītu imāmu, aprakstot to garīgās vērtības. Musulmaņu mistiķi, lieto jēdzienu sūfijs, kā izsakošu noteiktus ētiskos un garīgos ideālus.
Pretēji visiem principiem, ko bija ielicis Muhamēds, sūfisms izveidojās kā tīrs panteisms.[13]
– Panteisms – virziens eiropiskajā filozofijā, kur Dievs un daba skaitās kā viens vesels.
Sūfisms tiek apskatīts kā ceļš, no parastas dzīves, ar tās arējām izpausmēm, pie Dieva iekšējas apjausmes.
Svēto sūfiju spēks izpaužas tādās apbrīnojamās darbībās, kā telepātija, slimo dziedināšana, mirušo augšāmcelšana, dabas stihiju pakļaušana, dzīvnieku pakļaušana, levitācija, staigāšana pa ūdens virsmu, izskata maiņa un atrašanās divās vietās vienlaicīgi.
Izejmateriālu sūfiji savām garīgajām praksēm smeļ Korānā.
No sūfiju meditācijas rokasgrāmatām zināms, ka rituālajās lūgšanās katra fāze bija apveltīta ar zināmām īpatnībām, un to iedarbība bija jūtama dažādos līmeņos- no garīgā un psiholoģiskā līdz fiziskajam un materiālajam. Sūfizmā arī grūti nodalīt plaši izplatītās prakses un tās, kuras izmanto garīgās elites šaurs loks.[14]
Sūfiju prakšu plašajā klāstā var atrast elementus no ezoteriskajām mācībām par arābu alfabēta slepenajām īpašībām, kas balstās uz to kārtas numuriem. Numeroloģiskā analīze arābu vārdojumiem ir visai līdzīga ar kabalistisko, no kuras izriet noslēpumaino burtu atšifrēšana, kuri izvietoti dažās Korāna sūrās.
Sūfiju apmācības etapi (pēc Šakika):
Sākuma apmācības periodā – gavēņa ievērošana.
Ieteikumi gavētājiem:trauku piepildīt par vienu trešdaļu, pārējo aizpildīt ar lūgšanām un Korāna lasījumiem. Mērķis- iziet četrdesmit dienu pārbaudījumu, kurš attīra sirdi no tumsas, un piepilda to ar gaismu. Pēc tā adepts var apstāties uz sasniegtā, bet var arī pāriet uz nākamo līmeni.
Nākamais etaps- bailes Dieva priekšā, vistiešākajā veidā saistīts ar sevis noliegšanu askēzē. Bailes rodas no nāves bailēm un no gaidāmā Dieva soda.
Trešais etaps- ilgošanās pēc paradīzes, kad nepārtraukti domā par visām labajām lietām, kuras Dievs paradīzes iemītniekiem piešķirs. Četrdesmit dienu meditācija sūfija sirdi piepilda ar jaunām tieksmēm un liek tam aizmirst bailes, kuras viņu bija pārņēmušas iepriekšējā stadijā. Cilvēku pārņem vienaldzība pret pasaulīgajām lietām un darīšanām. „Viņš ir godīgs runās un cēlsirdīgs darbos, priecājās par to, kas viņam ir, tam sveša skaudība un iekāres”. Šajā pakāpē var palikt līdz nāvei, bet var arī pāriet uz nākamo.
Ceturtais un pēdējais etaps- Dieva mīlestība, bet sasniedz to ne visi. Tas ir augstākais un cēlākais no stāvokļiem. To sasniedz tie, kuru sirdis stipras savā uzskatos un, kuru darbi bez grēka.”[15]
Parasta prakse daudziem sūfijiem iniciāciju iegūt nevis vienā, bet vairākās brālībās, pie tam uzticību saglabājot vienai no tām. Atšķirības starp ordeņiem saskatāmas garīgo metožu un tehniku kopumā, kas attīstījušās un tiek pārmantotas praktizējošo ordeņu iekšpusē.
Tāpat arī jāatzīmē, ka starp šiem ordeņiem nav konkurences, tā, ka neskatoties uz to, ka to ārējās formas var atšķirties, tomēr to galvenais mērķis- Tarikāts jeb iekšējās atmošanās Ceļš.[16]
Sūfiji meklē iekšējo, garīgo vienotību un samierinās ar ārējam atšķirībām, kad oficiālais islāms ( tāpat arī kā citas reliģijas) tiecās uz ārējo vienotību, tajā pašā laikā piedzīvojot iekšējās nesaskaņas.
Kāda bija iestāšanās sūfiju ordenī? Sūfiji iesvētīšanas tradīciju brālībā saista ar Pravieti Muhamedu, un to, kā viņš, saskaņā ar tradīciju, bija noformulējis savas attiecības ar mācekļiem. Iniciācijas laikā tika dots tāds uzticības zvērests, kādu bija devušu Muhamedam tā sekotāji. Iesvētīšanas pamatā bija roku paspiešana un ceremoniālā apģērba piešķiršana, kas varēja būt apmetnis, galvas sega vai arī kāda cita lieta. Bieži vīriešu galva tika noskūta plika, tas arī atdarinot Pravieti. Bieži tika apgalvots, ka skolotājs ieskatījies mācekļa liktenī, lai noteiktu vai liktenis to tam ir lēmis, un ne katrs atbildis vajadzīgajām īpašībām. Paša iesvētīšanas ceremonija starp ordeņiem atšķīrusies.[17]
Daudzo uzvedības pamācību apjoms un tiešums liecina par sūfiju ceļa lielo izplatību, un par daudzajām apmācību vietām, kuras izplatītas lielās teritorijās, un joprojām rūpējās par cilvēka un Dieva, sūfiju un citu cilvēku ētiskajām attiecībām. Tieši šajā jomā sūfiju ordeņus var uzskatīt par noslīpētu rīku, garīgās, mistiskās atmodas ieviešanai visos sabiedrības līmeņos.[18]
Atšķirībā no Rietumu misticisma, kas drīzāk ir personīga rakstura, sūfisms prasa, lai iekšējā garīgā pieredze tiktu līdznostatīta ar pareizu mijiedarbību sabiedrībā.
Mistiskā islāma ietekme uz Rietumiem
To ka ūdens piliens saplūst ar okeānu, zina visi, bet tikai nedaudzi zina , ka okeāns saplūst ar pilienu.
/Kabirs/
Pirmais vēsturiski fiksētais templiešu un ismailītu sadarbības piemērs ir 1129. gads- kopējs uzbrukums Damaskai. Kaut arī uzbrukums cieš neveiksmi, sadarbības piemērs norāda uz to, ka starp kristiešiem (templiešiem) un mistiskā islāma pārstāvjiem (ismailītiem) pastāvējusi saikne, un šo laiku var uzskatīt kā mistiskā islāma sākumu nonākšanai Eiropā ar krustnešiem, otrs ceļš- caur islāmisko Spāniju.
Arābu pasaule viduslaikos izveidojās par ievērojamu kultūras un zinātnes centru. Tā pārņēma zināšanas no Persijas, Ēģiptes un citām reģionā esošajām un to pakļautībā nonākušajām kultūrām, un attīstīja tās tālāk. Šeit, tai laikā, vairāk nekā jebkur citur pasaulē koncentrējās filozofu, teologu, dzejnieku un ārstu potenciāls. Tā bija civilizācija, līdzīgas kurai tajos laikos nepastāvēja. Musulmaņu pasaulei tie bija zelta laiki, bet Eiropai – tumšie viduslaiki. Šī kultūra progresēja līdz turku virskundzībai. Varbūt bija arī citi iekšējie vai ārējie apstākļi, bet varbūt attīstības cikls noslēdzas, jo visam ir kāpums un kritums, un tālāk stafeti pārņēma Eiropa. Sākās lielie ģeogrāfiskie atklājumi, nesot līdzi ekonomisko izaugsmi un tai sekojošu reformācijas un apgaismības periodu. Bet Eiropai savā attīstībā lielā mērā jāpateicas arābu „zelta” perioda sasniegumiem.
Islāms bija licis pamatus ķīmijai, algebrai, optikai. Arābu mistiķi atstājuši mums alķīmiju un astroloģiju. Arābu alķīmija pretendē uz Ēģiptes saknēm, kaut pats vārds ir arābu izcelsmes. Vēsture zina slavenus arābu alķīmiķus un to darbi atstāja paliekošas pēdas rietumos, tie izplatījās caur Spāniju, kuras lielākā daļa 800 gadus piederēja arābiem. Tas bija lielākais Spānijas uzplaukuma periods, skatoties no tādiem skatupunktiem kā kultūra, māksla, literatūra, zinātne, filozofija. Mācīties uz islāmisko Spāniju plūda „straumes” no Anglijas, Vācijas, Francijas. Arābu Spānijas daļā bija reliģijas brīvība. Un šai kristiešu, jūdu un musulmaņu apdzīvotajā teritorijā bija līdz šim nepieredzēts ezotērisma uzplaukums, tam par augsni kalpoja tolerance attiecībā pret dažādiem reliģiskajiem uzskatiem. Pēc arābu padzīšanas, Spānijā iestājas laiki, kur jebkāda brīvdomība aizliegta. Ar vērienu sāka darboties „svētā” inkvizīcija. Pa visu pussalu iekvēlojās cilvēku sārti. Šīs fakts deva augsni dažādu slepenu ordeņu attīstībai.
Arābi mums saglabājuši tumšajos laikos Eiropā zudušos grieķu filozofu tekstus.
„ 1256. gadā arābu Spānijā tiek pārtulkots arābu maģiskais traktāts „Pikatriks”, kura saknes meklējamas senajā Ēģiptē. Šis darbs atstāj ļoti lielu iespaidu uz Agripu un Fičino ( kurš arī pārtulkos no arābu valodas rietumos sen aizmirstos Platona un citu grieķu filozofu darbus), Agripa un Fičino kļūs par rietumu ezotērikas klasiķiem.
Sūfisms Eiropā nokļuva arī caur ebreju domātāju darbiem, piemēram,ebreju sūfiju Obodiju ben Abrahamu (filozofa Maijmonida mazdēls).
Uz rietumu literatūru lielu ietekmi atstājuši X gadsimta Spānijas arābu mistiķu darbi, aprakstošie cilvēka gara norūdīšanu Dievišķā mīlestībā, tie bija Ibn Massara no Kordovas, Ibn Barradžans no Seviljas, Abu Bakrs no Granādas. Visvairāk zināms sūfiju zinātnieks Averoes, kurš ietekmēja un pārveidoja kristīgo holistiko domu.[19]
Plaši zināmu ietekmi atstājis Abu Ali Ibn Sina – latinizētais Avicenna (980.- 1037. g.) zinātnieks , ārsts, filozofs, mūziķis.
Jebkuras Eiropas valsts literatūrā var atrast sūfiju ietekmes pēdas. Raimonds Lullijs, mistiķis, moceklis no Majorkas atzīst, ka viņa slavenā poēma „Mīlošais un mīlētais” bija sarakstīta pēc sūfiju parauga. Raimonda Lullija darbi tiek uzskatīti par kristiešu sūfismu.
Lai arī Dons Kihots šķiet ir viens no vistipiskākajiem spāņiem, Servantess atzinis, lai to radītu, viņš izmantoja arābu avotu.
Mūks Rodžers Bēkons, kurš lasīja lekcijas filozofijā Oksfordā, bija mācījies musulmaņu Spānijā. Profesors Asins no Madrides ar kolēģiem izpētījis Rodžera Bēkona saistību ar iesvētīto skolu Kordovā, dibinātājs Ibn Massori (1021.-1058.). Tālākā attīstībā skolai jāpateicas ebreju gudrajam, sūfijam Salamonam Ben Gabiroļam, kuru kristieši dēvēja par Avicebronu. Zināms, ka Bēkons izjutis Avicebriona ietekmi.[20]
No visiem sūfisma tradīcijas sasniegumiem vislielāko atzinību un popularitāti guvis sūfiju poētiskais mantojums, arī sūfiju mūzika un dejas. Kad eiropiešu austrumu kultūru pētnieki 18. gadsimtā „atklāja” priekš sevis sūfismu no jauna, tad tieši sūfiju poēzija tos satricināja un to apziņu piepildīja tas, ka viņi atklājuši kaut ko Austrumu kultūrā patiesi sajūsminošu. Bet atšķirībā no Eiropas, sūfiji savus darbus uzskata par darba līdzekli, nevis par savas darbības augstāko izpausmi.
Lielākie sūfiju dzejnieki Hafizs, Rumī, Sādī, Omars Haijams, Nizammi un citi pasaulei devuši sufiju gudrību.
Ezotērikā, Ēģiptes rituāla brīvmūrnieku ordeņa Memfis Misraim vēstures pētnieki atzīst, ka šai brīvmūrnieku rituālā, nekas nepastāv tieši no Ēģiptes. Rituālu pamatā ir tas, ko saglabājuši un nodevuši eiropiešiem arābu mistiķi.
Rožkrustiešu mūsdienu pārstāvji, labrāt griežās pie Senās Ēģiptes, bet tas tā nenotika 17. gs., kad rožkrustieši pirmšķirīgo nozīmi deva citām antīkajām civilizācijām un tā laika arābu kultūrai.[21]
Saistībā ar rožkrustiešiem, apskatot Kristiāna Rozenkreica tēlu pirmajā rožkrustiešu manifestā, Kristiāns Rozenkreics dodas uz arābu zemēm un tur apgūst to slepeno doktrīnu un tur iegūst pamatus Rozes un Krusta ordenim. Kristiāns Rozenkreics savā ceļojumā no Ķipras dodas uz Damkaru. Tā ir Arāvija, Jemenas teritorija, Ismailītu misticisma avots. Tur viņš pie magiem apgūst slepenās zinības, kā arī fiziku un matemātiku. Pēc tam Kristiāns Rozenkreics dodas uz marokāņu pilsētu Fēsu. Tai laikā pilsēta slavena ar savām bibleotēkām, zināšanām alķīmijā, astroloģijā un maģijā. Kristiāns Rozenkreics atzīmē, ka cilvēki te atšķirībā no Eiropas, labrāt dalās savās zināšanās. Bija Kristiāns Rozenkreics vēsturiska figūra vai nebija, paliek noslēpums, bet pēc pirmā rožkrustiešu manifesta, mēs varam izsekot tam, kā ezotēriskās zināšanas pārvietojās no arābu pasaules uz Spāniju, pēc tam uz pārējo Eiropu.
Rožkrustiešu mācība satur garīgo Atdzimšanas Hermētismu numeraloģijas un alķīmijas formā. Savukārt, kabala ne jūdaiskā, ne kristietiskā tajā neieņem redzamu lomu. Var novērot izpratni par laiku cikliskumu. Šie teksti varētu būt saistīti ar ismailītismu, kura viens no avotiem bija Damkara. [22]
Sūfismam un islāmam kopumān atšķirībā no kristietības, nekad nebija konflikta, vai pretrunu ar zinātni. Arī rožkrustieši, kā viduslaiku sūfisma garīgie mantinieki savas zināšanas nepretnostatīja zinātnei, bet bija zinātniskās pieejas ieviesēji, viens no redzemākajiem tā laika rožkrustiešiem Anglijā bija Frensiss Bēkons. Vēlāk vesela Anglijas rožkrustiešu loža pārveidojās par Anglijas Karalisko Zinātņu biedrību. Arī rožkrustiešiem Eiropai lielā ziņā jāpateicas apgaismības laikmetam.
Mistikās zināšanas, šķiet, vairāk bija izplatītas šītu pārvaldītajās zemēs. Bet netrūkst sūfiju ordeņu arī sunītu valstīs, taču tur nav viennozīmīga attieksme pret tiem.
Viena no iezīmēm, ar ko atšķiras šītu islāms no sunītu islāma, ir ideja par Dieva Atklāsmes cikliskumu.
Ik pa laikam vēsturē parādās mēģinājumi apvienot mācības vai pat reliģijas. Tāds mēģinājums bijis arī Ābramisko reliģiju (jūdaisms, kristietība, islāms) apvienošanai.
17. gadsimtā ebreju-turku „mesija” Sabbatajems Cebi (1626.-1676.) un viņa skolnieks Natanons no Gazas (1644.-1680.) liek pamatus Sabatīniešu kustībai. Šī mācība noraida Talmūda formālās prasības, balstās uz tekstu ezotērisku skaidrojumu, pieļauj zināmu jūdaisma, islāma un kristietības saplūšanu. Sabatīnisms bija ļoti populārs starp ebrejiem. Var atrast paralēles starp sabatīnismu un martīnismu, Martinesa Paskuali mācību par reinteegrāciju. Pastāv uzskats, ka Martiness Paskuali savu mācību smēlies sabatīnismā. Martīnisms ir ezoteriska kristietības mācība. Parasti tiek pasniegta rožkrustiešu un brīvmūrnieku ordeņos, adeptiem, kuri sanieguši noteiktu apmācības pakāpi. No sabatīnisma 18. gadsimtā Eiropā attīstās rožkrustiešu ordenis „Āzijas Brāļi”. Tas ir pirmais ordenis, kurš savās rindās uzņem arī ne kristiešus. Ordenis bija populārs Vīnē, Berlīnē, Hamburgā, Frakfurtē, Prāgā, Insbrukā, Marburgā, Veclārē.[23]
Daži izcilākie 17. un 18. gadsimta panteisti, rožkrustieši – Eiropas, renesances, apgaismības laikmeta vēstneši un pamatlicēji, zinātnieki, literāti un mūziķi – Džordāno Bruno, Galilejs Galilejo, Koperņiks, Fransis Bēkons, Šekspīrs, Jākobs Bēme, Dekarts, Blēzs Paskāls, Īzaks Ņūtons, Bahs, Gēte, Mocarts, Bēthovens , Bendžamins Franklins.
Mistiskais islāms mūsdienu pasaulē
Mana sirds var pieņemt jebkuru formu:
Mūkam kalpot par klosteri, elkiem- par templi,
Gazelēm par ganībām, īstenticīgajiem – par Kaabu,
Un var pārvērsties tiklab Toras, vai arī Korāna tīstoklī.
Mana sirds ir mīlestība. Lai arī kurp dotos karavāna mana,
Mīlestība ir un paliek reliģija un ticība mana.
/Ibn al Arābi/
Mūsdienās, gandrīz astoņus gadsimtus pēc ismailītu sakāves, šī sekta joprojām eksistē Persijā, tāpat arī Sīrijā. Bet tā ir zaudējusi savu biedējošo būtību, tā kļuvusi tikai par vienu no islāma teoloģiskajām ķecerībām.[24]
Bet runājot par mistisko islāmu mūsdienās, galvenokārt tas tiek saistīts ar sūfismu.
Eiropiešiem atklājot parādību, ko tie nosauca par sūfismu, tā pēdējo divu gadsimtu laikā atbildusi rietumu kultūras prasībām. Vēl svarīgāk ir tas, ka sūfisms, kā jauna kultūras kategorija, ļāvusi eiropiešiem izzināt to un sajūsmināties par to, tieši tāpēc, ka tā tika uztverta atsevišķi, no citas, augšupejošas un galvenokārt negatīvi uztveramas kategorijas, tas ir no islāma. Šī tendence aktuāla arī šodien, īpaši masu kultūras sfērā, kur sūfisms ir kā viens no jaunā garīguma veidojošajiem elementiem. Mūsdienu Čečenijā, seperātistu līderi, turpinot savu pretkrievijas bruņoto politiku piesauca pie sūfiju atceres, kuri bija pretojušies Krievijas impērijas karaspēkam 19. gs. Padomju Savienībā, neskatoties uz to, ka sūfiju sapulces un rituāli bija ārpus likuma, izskatās, ka Kaukāzā un Vidusāzijā sūfisms bija neoficiālā islāma pamatforma. Mūsdienās Uzbekijā, Buhārā sūfiju kapu vietas ieguvušas īpašu simbolisku nozīmi kā nacionālās kultūras vērtības.[25]
Mūsdienās, īpaši rietumu zemēs, sūfiju grupām nākas konkretizēt savas pozīcijas par piederību islāmam. Vieni stingri pieturās islāma likumiem un rituāliem, citi atkal izrāda lielu iecietību pret jaunpienācējiem, pieļaujot, ka reliģijas ārējās izpausmes vārētu būt apgūtas ar laiku. Bet ir grupas kur pilnīgi atsakās no islāma likumiem un simbolikas, redzot sūfismā visu Visuma universālo reliģiju iemiesojumu. Labi to uz sava piemēra demonstrē Hazrāts Inajats Hana (1882.-1927.). Viņš apzīmēja sevi kā sūfiju, piedāvājot sūfismu kā universālu reliģiju, nesaistītu ar islāma rituālu un islāma likumiem. Pamats tādai pozīcijai rietumu zinātniekiem bija likts daudz agrāk, kur sūfisms tiek apskatīts kā sava veida misticisms. Bet kas svarīgāk -universiālisms iekšēji piemīt kā pašam sūfismam, tā arī islāma tradīcijai kopumā un tā atzīst, ka katrai tautai bijis sūtīts savs pravietis.[26]
Vērojama tendence sūfiju ordeņiem apvienoties sava veida ekumenismā. Plurālistiskās sabiedrībās, kā piemēram ASV, sūfiju vadoņus bieži ielūdz uz jauktām sapulcēm, kur vienlaicīgi piedalās dzenbudisma skolotāji, tibetas lamas, indiešu jogīni, kristiešu mūki un ebreju hasīdi.
Cita atbilde, augstāk pieminētajai reliģiskajai dilemmai, kļuva pozīcija saukta par „Mūžīgo filozofiju”, kas ir sava veida reakcija uz koloniālismu un modernismu, šo pozīciju pārstāv islāmu pieņēmušie eiropieši, arī daļa musulmaņu valstu inteliģences. Šīs domas skolas pamatlicējs ir Rene Genons, Fritofs Šouns un Nasroms. Tiek piedāvāta pirmatnējā Dievišķā tradīcija, kā visu reliģiju avots, salīdzinājumā ar kuru mūsdienu sabiedriskā pasaule ir novirze un deģenerācija. Šīs skolas pārstāvji tomēr uzskata islāmu par visvairāk dzīvot spējīgo mūsdienu reliģiju. Tāda pozīcija ļauj skatīt sūfismu ekumeniskā gaismā, kā universālā misticisma piemēru.[27]
Bet, piemēram, filozofs-ezoteriķis Gurdžijevs, kurš arī bijis aizrāvies ar sūfismu, to neuzskata par mistisko islāmu, bet saprot kā psiholoģisku realitātes aptveršanas veidu.
Sūfiju brālības pasaulē sastāda daudzi miljoni. Daži no vairāk izplatītajiem sūfiju ordeņiem, piemēram, Sudānas brālība „burhanijja” sastāda vairākus miljonus cilvēku, bet nav oficiāli valdības atzīti.
Atšķirībā no subjektīvā, personīgā rakstura misticisma, kā tas tiek traktēts mūsdienu Rietumos, sūfisms pieprasa, lai iekšējā garīgā pieredze tiktu papildināta ar pareizu mijiedarbību sabiedrībā, bet sūfijiem ir sauklis: „Esi Pasaulē, bet nepiederi tai.”
Izskatot pārmaiņas, kas notikušas pēc sūfisma nonākšanas sabiedriskajās struktūrās pēdējā gadsimta laikā, nevar nepamanīt atšķirības salīdzinājumā ar iepriekšējiem laikiem. Pret sūfismu tiek vērsti uzbrukumi no modernistu un fundamentālistu puses, sūfiji tiek kontrolēti no valsts puses, sūfisms izplatās ar tā orderņu centieniem, tiek pakļauts vērtību maiņai izmantojot jaunu reliģisko, zinātnisko, tehnisko, loģisko un sociālo sapratni. [28]
Religiju skaidrojumi un to likumi parādījušies vairākus gadsimtus pēc pašu reliģiju rašanās. Tie tika izveidoti atbilstoši tā laikmeta prasībām un vajadzībām. Laikmeti mainās, mainās arī cilvēku apziņa, tā evolucionē, kā viss Visums. Kas neiet uz priekšu, tas iet atpakaļ, arī stāvoša stāvokļa dabā nav, bet atgriešanās pagātnē nav iespējama. Sūfisms, kā panteisms spēj mainīties atbilstoši laikmetam, tas nebalstās uz dogmām. Pastāvēs tas, kas pārvērtīsies, teikts Bībelē.
Šī debesu velve, zem kuras mēs klīstam,
Ir līdzīga burvju laternai tādai,
Kam spuldze ir saule. Pasaule aizkars,
Pa kuru iet mūsu iedomu tēli.
/Omars Haijāms/
Jursoro (2013.- 2014.g.)
[1] Фариуддин Аттар. “Мусульманские святые и мистики”
[2] Джон Балдок. Суть суфизма.
[3] Джон” Балдок. „Суть суфизма 34 lpp.
[4] Томас Кейтли. „Тамплиеры и другие тайные общества средневекоья”.
[5] Идрис Шах. “Путь суфия”.
[6] Томас Кейтли. „Тамплиеры и другие тайные общества средневекоья”,98 lpp.
[7] Томас Кейтли. „Тамплиеры и другие тайные общества средневекоья”,45 lpp.
[8] Томас Кейтли. „Тамплиеры и другие тайные общества средневекоья”,70lpp.
[9] Томас Кейтли. „Тамплиеры и другие тайные общества средневекоья”,73lpp.
[10] Ильмацин. История сарацин.
[11] Фаридудин Атар. “Совещание птиц”.
[12] Idrīss Šāhs. „Austrumu gudrības”.
[13] Карл Эрнст. „ Cуфизм”.
[14] Карл Эрнст. „ Cуфизм”.
[15] Shaqiq al –Balkhi
[16] Джон Балдок. “Суть суфизма”.
[17] Карл Эрнст. „ Cуфизм”.
[18] Карл Эрнст. „ Cуфизм”.
[19] Rožkrustiešu almanahs Nr.9,Sūfizms, Roberts Greivs.
[20] Rožkrustiešu almanahs Nr.9,Sūfizms, Roberts Greivs.
[21] Жерар Галтье, Сыны Калиостро: египетское масонство, розенкрейцерство и новое рыцарство.
[22] Kristiāns Rēbiss, Rozkrustiešu vēsture no pirmsākumiem līdz mūsdienām.
[23] Сыны Калиостро: египетское масонство, розенкреицерство и новое рыцарство. Жерар Галтье. 2012. Lpp.167-172.
[24] Томас Кейтли. „Тамплиеры и другие тайные общества средневекоья”, lpp167. 2011g.
[25] Карл Эрнст, Суфизм Мистический ислам, lpp.325, 336, 344, 342.
[26] Карл Эрнст, Суфизм Мистический ислам, lpp.366.
[27] Карл Эрнст, Суфизм Мистический ислам, lpp.368.
[28] Карл Эрнст, Суфизм Мистический ислам, lpp.373.