Sajūtu Nomierināšana

Sajūtas var raksturot kā psihisku procesu, kurš psihē atspoguļo priekšmetu vai parādību īpašības, šiem priekšmetiem iedarbojoties uz sajūtu orgāniem, kuri ir: redze, dzirde, oža, garša un tauste.

Piedāvājam uz sajūtām paskatīties no garīgā aspekta, par ko plašāk ir izteicies ar Memfis Misraim cieši saistītais Robērs Ambelēns savā darbā “Garīgā alķīmija”.

Ar sajūtu (vai instrumentu, kā to dēvēja senatnē) palīdzību cilvēkam ir dota iespēja veidot attiecības ar apkārtējo pasauli, uztvert to, kas ir apkārt. Ierasti mēs runājam tikai par piecām maņām: redzi, ožu, garšu, tausti un dzirdi. Un šīs piecas maņas var attiecināt uz fiziskās pasaules uztveršanu. Tomēr klasiskā Teoloģija pie tām klāt pieliek vēl divas slēptās maņas: iztēli un atmiņu. Savukārt Iluminātisms runā vēl par divām garīgajām sajūtām: gaišredzību un gaišdzirdi.

Līdz ar to sajūtu skaits var būt mainīgs, atkarībā no tā, kuras sfēras robežas mēs izzinām. Bet, lai šī izziņa kļūtu par cilvēka paliekošu pieredzi, nepieciešama sajūtu nomierināšana.

1. Dzirde

Dzirdes nomierināšana ir saistīta ar Runas nomierināšanu. Tā aicina nerunāt un neklausīties to, kas ir neciešams Žēlsirdībai, Šķīstībai un Mērenībai. Jo īpaši, kas skar Žēlsirdību, mums būtu jāatturas no klausīšanās un runāšanas par tēmām, spējīgām iesēt citos vai mūsos visniecīgāko Septiņu Nāves Grēku Sēklu.

Tāpēc vajadzētu izvairīties no runāšanas par lietām, kuras var modināt līdzcilvēkos Dusmas, Greizsirdību, Miesas Kāri, Skaudību, kuras var Kārdināt. Mistiskā vidē saprātīgāk būs neizplatīt ziņas par atsevišķām praksēm (Maģiskām, Teurģiskām, Mistiskām), jābūt uzmanīgam, runājot par savu garīgo pieredzi.

Beigu beigās vēlams izvairīties no jebkāda trokšņa, kas traucē Dvēselei rast un saprast sevi.

Jāatceras, ka Dzirde, pēc tam, Redze, ir pirmais instruments, ar kuru cilvēks veido priekšstatu par to, kas ir ap viņu. Jāņa Evaņģēlijs sākas ar vārdiem: “Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs.

VĀRDS IR SĒKLA – domāsim, kādā augsnē mēs metam savu sēklu, un kādai sēklai ļaujam uzdīgt savā sirdī.

2. Redze

Nevar sacīt, ka mums būtu jāizvairās no skatiem, kuri modina jebkādas vēlmes, pat seksuālas. Tomēr šajā gadījumā svarīgi ir neiekrist neatturībā.

Svētais Aleksandrijas Klements ne bez iemesla rakstīja: „Mums nav jākaunas no miesas daļām, kuras Dievs mums nekaunējās dot”. Taču priekš jebkura cilvēka pastāv skati, kuri būs bīstami, kuri spēj pamodināt cilvēkā rupjākos instinktus, piemēram, vēršu skrējieni, medības, suņu cīņas, viss tas, kas saistīts ar dzīvnieku vai citu būtņu nežēlīgu nogalināšanu, bez apstākļiem, kas tādu rīcību attaisnotu.

Garīgajā plānā līdzīga nozīme piemīt dažādu attēlu skatiem, kuri spēj raisīt Ziņkāri, Skaudību, Alkatību: mistiskas shēmas, noslēpumaini teksti.

3. Garša

Kā uzskata Ambelēns, materiālā tieksme labi paēst, nav nozīmīgākais netikums, tomēr tam ir jāseko līdzi un jāsavalda.

Interesanti tas, ka Ambelēns, runājot par garšas savaldīšanu, to attiecina arī uz garīgām nodarbēm, piemēram, literatūras “izgaršošanu” un “baudīšanu”. Viņš saka, ka nedisciplinēta garšas sajūta var novest pie pārāk lielas nozīmes piešķiršanas grāmatām, izjūtot patiesu kaislību pret tām, pret manuskriptiem un retiem darbiem, arī pret savu grāmatu skaitu un to kvalitāti.

Garšas savaldīšana palīdz mums neiekrist kārdinājumos – visās tajās lietās, kuras ir spējīgas mūs novest pie nevajadzīgām un tukšām zināšanām.

4. Oža

Pārspīlēta parfimērijas izstrādājumu izmantošana profānu pasaulē, kā arī to ietekme, kādu mēs paši pieļaujam, bieži vien ir iemesls tikai un vienīgi sajūtu apmierināšanai.

Tas pats notiek arī attiecībā uz aromātisko kvēpināšanu, kura raksturīga Okultismam. Dažādie kvēpināmie dūmi, var veidot aicinoša rakstura viļņus, vērstus uz „pasaulēm”, kuras ir ontoloģiski atšķirīgas no mūsējās. Šie vīraki nav paredzēti ne mūsu ožas apmierināšanai, ne mistiskas atmosfēras radīšanai.

Tieši pretēji, vīraks ir aicināts vajadzīgajā mirklī radīt mūsos vidi, kura ļauj veidot garīgo saikni vai mijiedarbību ar tiem neredzamajiem esības slāņiem, kuri ir atšķirīgi no mūsu materiālās vides.

No otras puses, ja eksistē vīraki, spējīgi mums nodrošināt apzinātu saikni ar augstākajām „pasaulēm”, tad ir arī tādi, kuri var mūs novest citos dziļumos. Līdz ar to ir jāapzinās, kādi aromāti rituālajos darbos tiek izmantoti.

5. Tauste

Taustes sajūta ir bīstama vienīgi profānā pasaulē, jo var modināt kaisli, jo pieļauj pieskārienus, kuri var ievainot mūsu veselību vai apdraudēt pat dzīvību. Garīgajā pasaulē šī maņa ir pilnīgi citādāka.

Saskaršanās ar lietām, kuras piepildītas ar mistisku spēku, Kandidātu var ietekmēt kā pozitīvi, tā arī negatīvi. Viņam vajadzētu izvairīties no saskaršanās ar manuskriptiem un grāmatām, kuras veltītas zemākajai maģijai un kuras var uzskatīt par kaitīgām garīgajam plānam. Tas pats attiecas arī uz zemākās maģijas pentakliem un rituālajiem priekšmetiem. Ir priekšmeti, kuri spēj pamodināt tādus spēkus, kuriem jāpaliek snaudošiem.

6. Iztēle un 7. Atmiņa

Iztēle un Atmiņa savieno Izpratni ar to informāciju, kura ir nepieciešama tās darbībai. Šīs sajūtas palīdz iztēloties Patiesību, ar tēlu un piemēru palīdzību.

Nedrīkst pieļaut Iztēles un Atmiņas izsīkumu. Un pretēji –  jācenšas tās disciplinēt, kā arī pakļaut prāta un gribas darbībai. Pretējā gadījumā, atstātas savā ziņā, tās sāks Dvēseli piepildīt ar tādu atmiņu un tēlu gūzmu, kas tērēs un izkaisīs mūsu enerģiju.

Jāatceras arī, ka bezvērtīgas domas mūs spiež zaudēt vērtīgo laiku, gatavojot mūsu iztēli arvien jaunām bīstamām domām. Cilvēkam jāiemācās “filtrēt” savas domas. Jāiemācās savu koncentrēšanos veltīt tam darbam, kuru cilvēks dara.

8. Gaišredzība un 9. Gaišdzirdēšana

Ja kāds jūt gaišredzības vai gaišdzirdēšanas spēju attīstīšanos sevī, tad, pirmkārt, viņam jāvairās tās izmantot, lai risinātu problēmas, kuras nav saistītas ar garīgumu.

Tam bieži nav nekādas saistības ar Dievu vai Eņģeļiem. Redzētais un dzirdētais var nākt no Garu sfēras, kurus Māceklim būtu jāatpazīst.

Jāapzinās, ka visām zemāko Garu izpausmēm piemīt nekonsekvents raksturs vai arī tie satur anarhijas sēklu. Šis fakts kļūst vēl acīm redzamāks tad, kad cilvēks, kurš uzskata, ka viņam piemīt šādas spējas, izvirza teorijas, kuras glaimo viņa paša lepnumam vai ja viņš uzskata, ka ticis izredzēts, pateicoties saviem tikumiem jeb intelektuālām īpašībām.

Patiess pravietojums nenes pretrunu garu.

Tai pat laikā, Pravietis vienmēr ir „apsēsts” ar Svēto Garu, pareģotājs „apsēsts” ar garu-Starpnieku, bet mēdijs vienmēr būs „apsēsts” ar Mirušo.

Nosakot pravietojuma avotu, var noteikt arī cilvēka garīguma līmeni.

***

Deviņu sajūtu nomierināšanai jāattiecas uz visu cilvēka Dvēseles un Ķermeņa bioloģisko darbību.

Ambelēns norāda, ka, ja viss Cilvēks absolūti nav disciplinēts, viņam būs nosliece uz, tā saucamo, krišanu.

This entry was posted in Raksti. Bookmark the permalink.