Septiņi nāves grēki

7grfoto

Hieronīms Boss “Septiņi nāves grēki”

Mēdz apgalvot, ka cilvēks uz mūsu planētas Zeme ir visattīstītākā no radībām, kas apveltīta ar spēju ne tikai just, bet arī domāt. Tas nozīmē, ka cilvēks sevi apzinās kā indivīdu un rīkojas apzināti, paredzot savas rīcības tālākas sekas.

Tomēr, raugoties uz šā brīža ģeopolitisko situāciju pasaulē, kad kājām tiek mīdīti starptautiskie līgumi un vienošanās, kad ar militāriem līdzekļiem, brutālu spēku un viltu tiek pārzīmētas valstu robežas, rodas jautājums – vai tiešām cilvēce no asiņainajām vēstures lappusēm neko nav mācījusies? Vai neskaitāmie miljoni Pirmā un Otrā pasaules kara upuru no nesenās pagātnes ir zuduši kā nebijuši? Kā tas ir iespējams, ka 21.gadsimtā, kad sabiedrība ir tik izglītota un vārdos iestājas pret visa veida vardarbību, mēs atrodamies kā uz pulvera mucas, kura kuru katru brīdi var arī eksplodēt?

Domājot par to, kāpēc cilvēce šķietami pieļauj vienas un tās pašas kļūdas, ir jāizdara secinājums, ka dažādi satricinājumi, sākot jau ar cilvēka piedzimšanu un beidzot ar nāvi, ir neatņemama daļa no kārtības, kādā veidota mūsu pasaule. Vēsture skaidri ir parādījusi, ka apstākļi uz šīs zemes ir veidoti tā, ka cilvēkam nav iespējams tīri fiziski dzīvot ilgstošā mierā un harmonijā. Ja pašos pirmsākumos cilvēkam bija jācīnās par izdzīvošanu ar apkārtējo dabu – ar skarbajiem laika apstākļiem, plēsīgajiem dzīvniekiem, tad mūsdienās, lai cik dīvaini tas nebūtu, cilvēks pats ir kļuvis savai pastāvēšanai par lielāko draudu.

Kā teicis britu vēsturnieks un sociologs Arnolds Džozefs “Civilizācijas netiek nogalinātas, tās mirst pašnāvībā.”
Domājot par uz planētas Zeme cilvēka radīto postu, rodas jautājums, kāpēc cilvēce izvēlas iet pa šo iznīcības ceļu? Atbilde iespējams ir meklējama ne tikai Dabas grāmatā, kurā redzams, ka visam, kas ir Augstākā arhitekta radīts, ir sākums un gals, bet arī Bībelē. Katram no mums kopš dzimšanas lielākā vai mazākā mērā piemīt visi agrīnajā kristietībā definētie septiņi nāves grēki. Iespējams tieši šie iedzimtie grēki ir par pamatu mūsdienu pasaulē valdošajiem satricinājumiem. Akvīnas Toms grēku raksturoja kā kaislības, kas ieved mūs kārdinājumā un visu grēku pamatā ir iekāre.

Ko tad ietver sevī jēdziens “grēks”? Vārds “grēks” daudziem cilvēkiem mūsdienās ir kļuvis grūti saprotams, jo jau pats vārds izraisa pretestību. Baznīcas mācību par grēkiem pietiekami bieži lietoja ļaunprātīgi, lai iebiedētu cilvēkus. Pirmām kārtām Baznīcas seksuālā morāle gadsimtiem ilgi tika skaidrota tā, ka veicināja neirotiskas bailes, aizturi un vainas apziņu. Tomēr šim jēdzienam ir arī cita dimensija.

Grieķu vārds, kas apzīmē grēku – hermartia – ir cēlies no loka šaušanas mākslas. Vārda sākotnējā nozīme ir “aizšaut mērķim garām”. Tas nozīmē, ka labais, pareizais mērķis ir gan noskatīts, taču cilvēks vai nu nav koncentrējies, vai pietiekami labi nomērķējis. Tieši šādā nozīmē jāsaprot baznīctēva Augustīna teiktais: “Meklē to, ko tu meklē, bet nemeklē tur, kur tu to meklē!”.

Vācu valodā vārdam “grēks” – Sunde – ir sakne sund, kas nozīmē “iedzīt ķīli vai šķirt”. Līdz ar to vācu valodā “grēks” nozīmē atšķirtību ne tikai no Dieva, bet arī no citiem cilvēkiem un sevis paša.

Grēkot nozīmē mēģināt ar nederīgiem paņēmieniem sasniegt mērķi: tikt galā ar dzīvi vai pat uzlabot to. Kaut arī daļai cilvēku grēkošana ir reakcija uz to, ko mums nodarījuši citi cilvēki, un cēlonis varētu būt agrā bērnībā izjusti pāridarījumi, tomēr mums ir iespēja izvēlēties metodes, kā izvairīties no nepatikšanām. Par tām atbildam mēs paši. Kamēr uzskatām sevi par upuriem, kamēr apsūdzēsim citus savās neveiksmēs un neuzņemsimies atbildību par savu dzīvi, tikmēr no grēkiem nevarēsim atbrīvoties.

Septiņu nāves grēku koncepciju mūsu ēras 6.gadsimtā definēja pāvests Gregorijs I Lielais, to mērķis bija uzstādīt noteikumus garīdzniekiem, lai noturētu ideālu reliģisko uzvedību. Septiņu nāves grēku koncepcija viduslaikos kļuva populāra pēc Dantes Aligjēri “Dievišķās komēdijas” uzrakstīšanas.

Romas Katoļu baznīcā definētie septiņi nāves grēki ir:
1. Iekāre – lai gan daudz interpretēta seksuāli, patiesībā spēcīga vēlēšanas pēc jebkā ieskaitot varu, ēdienu vai naudu;

2. Negausība – jebkā pārāka lietošana līdz izšķērdībai.

3. Mantkārība – Akvīnas Toms mantkārību definēja šādi: “Mantkārība ir grēks pret Dievu, jo tāpat kā visi citi nāves grēki, noliedz mūžīgās lietas, un izvēlas pārejošās un materiālās lietas”.

4. Slinkums – tiek uzsvērts ne tik ļoti fiziskais slinkums darboties, bet vairāk garīgais slinkums: nespēja garīgi darboties un attīstīties;

5. Dusmas – pašnāvība tiek interpretēta kā lielākas dusmas pret Dievu; Nekontrolētas un pārmērīgas dusmas ir grēks;

6. Skaudība – nesamērojama vēlēšanas pēc kaut kā, ko nav iespējams dabūt, un nepatika pret savām spējām saistībā ar savām īpašībām, statusu vai apbalvojumiem.

7. Lepnība – tiek uzskatīts kristietībā par visļaunāko no grēkiem tikpat kā visu grēku sakne; grēka būtība ir domāt, ka tu esi labāks par citiem un pārlieka sevis apbrīnošana. Dante lepnajiem lika staigāt ar akmens plāksnēm, kas piestiprinātas pie viņu ķermeņiem. Šai darbībai bija jāiedod pazemības sajūta. Lucifers, kurš sākotnēji bija eņģelis (rīta zvaigzne; planēta Venēra) tieši dēļ lepnības krita no debesīm un kļuva par Sātanu.
Lai arī šie nenoliedzami ir grēki, tomēr Bībelē tiem nekad nav piedēvēts ”Septiņu nepiedodamo grēku” statuss.

Itāļu jezuītu priesteris, teoloģijas zinātnieks Tēvs Roberto Busa (1913 – 2011), pamatojoties uz grēcinieku atzīšanos grēkos, 2009. gadā veica apjomīgu pētījumu (to arī Vatikāns ir iekļāvis savos ziņojumos un publikācijās) par vīriešu un sieviešu visvairāk piekoptajiem grēkiem. Tad, lūk, sieviešu lielākais grēks ir lepnība, tai seko skaudība, dusmas, iekāre, rijība, skopums, pēdējā vietā atstājot slinkumu. Savukārt vīriešu grēku saraksta augšgalā ir iekāre, kurai seko rijība, trešo grēka vietu ieņem slinkums, ceturto – dusmas, tad seko lepnība, skaudība un alkatība.

Pirms dažiem gadiem viena no Vatikāna slepenākajām struktūrvienībām, kas atbild par grēku uzklausīšanu, apkopošanu un atlaišanu, vecajam nāves grēku sarakstam pievienojis jaunus, modernos nāves grēkus:
-enētiskās modifikācijas;
-eksperimenti ar cilvēkiem;
-vides piesārņošana;
-narkotiku lietošana un pārdošana;
-sociālās netaisnības veicināšana, kas izraisa nabadzību, kā arī finanšu alkatība.

Savukārt, indiešu valstvīrs un filozofs Mahatma Gandijs par septiņiem nāves grēkiem teica šādi: “Lūk, septiņi nāves grēki. Politika bez principiem. Labklājība bez darba. Tirdzniecība bez morāles. Bauda bez sirdsapziņas. Izglītība bez kvalitātes. Zinātne bez cilvēcības. Bijība (Dievbijība) bez upurēšanas.” Viņš arī novēlēja – ienīstiet grēku, bet mīliet grēcinieku!

Tā kā mēs visi esam grēcinieki, nav un nevar būt lielas atšķirības starp mums un tiem cilvēkiem, kas dzīvoja vairākus gadsimtus iepriekš. Līdz ar to mēs saskaramies ar tām pašām problēmām, ar kurām saskarās mūsu senči. Mums ir tās pašas vajadzības un vēlmes, kuras definējis Maslovs savā slavenajā cilvēka vajadzību piramīdā.
Lai arī šie septiņi nāves grēki Bībelē ir minēti ar negatīvu pieskaņu, tomēr ir grūti iedomāties, kādā pasaulē mēs dzīvotu, ja cilvēks kopš dzimšanas būtu bezgrēcīgs. Iespējams tad mēs dzīvotu tādā pasaulē, kā to aprakstījis Džons Lenons savā dziesmā “Imagine”, jeb latviski “Iedomājies”. Iedomājies – tur nav nedz paradīzes, nedz elles – tur virs galvas tikai debesis. Visi ļaudis tur tikai šodienai dzīvojam. Iedomājies – tur nav valstis, tur nav kamdēļ nogalināt vai mirt, arī reliģijas tur nevienas nav, visi ļaudis tur mierā savas dzīves dzīvojam.

Ir jāpieņem, ka mūsu šā brīža pasaule, kurā dzīvojam, ir vienkārši tā veidota, ka līdz pilnīgai laimei mums vienmēr kaut kas pietrūks – laiks var būt pārāk mākoņains vai arī saule pārāk spoža. Varbūt tāpat, kā baltā gaisma, kas simbolizē pilnību un kas sastāv no septiņām tradicionālajām krāsām, tāpat arī mūsu esības pilnība ir veidota no pareizā kompozīcijā vienotiem septiņiem nāves grēkiem, kas cilvēci konstanti vada no kārdinājuma līdz nāvei.

Cilvēka pieļautās kļūdas padara nāvi pilnīgi konkrētu: grēki sagrauj psihi, cilvēciskās attiecības un arī dabu. Mūsu negausība iznīcina dzīvnieku sugas un mežus, mūsu agresivitāte un bailes ir radījušas milzīgus ieroču krājumus, skaudība un mantkārība ļauj rīkoties biržas spekulantiem, kā rezultātā trešo valstu iedzīvotājiem un ne tikai nākas maksāt ar savu dzīvību. Paši aiz sava kūtruma mēs pieļaujam iepriekšminēto tā, it kā tas uz mums neattiektos.

Ja pieņemam, ka dzīve mums ir dota, lai mēs garīgi augtu un pilnveidotos un lai apgūtu noteiktas mācību stundas, tad atliek izrādīt cieņu visaugstākajam Arhitektam un pazemīgi pieņemt šīs pasaules lietu kārtību, kas nodrošina to, ka karmas rats arvien turpina griezties.

Apzinoties savu šā brīža esību un meditējot uz septiņiem nāves grēkiem, mēs varam pakāpties pretim gaismai katru dienu cenšoties īstenot savā ikdienas dzīvē tikumus, kuri ir pretēji katram no iepriekš minētajiem grēkiem:
Iekārei pretējas īpašības ir šķīstība, nevainība un vienkāršība;
Alkatībai – labdarība un žēlsirdība;
Slinkumam – uzcītība, centība, čaklums;
Negausību varam mazināt ievērojot atturību un mērenību;
Dusmas – pacietību un neatlaidību;
Skaudību – laipnību un labsirdību;
Lepnību varam mazināt ievērojot pazemību, padevību un pieticību.

Nobeigumā
Kā jau darbā minēts, dabā pastāv likumi, kuriem pakļauta ierastā kārtība, mēs varam tiem pretoties, bet varam arī tos pieņemt un vienlaicīgi apzināti uz tiem iedarboties. Meditējot uz septiņiem nāves grēkiem mēs varam mazināt to ietekmi uz savu personību, kā rezultātā mainīsies arī mūsu skatījums uz apkārtējo pasauli.

Lai arī darbā pieminētie septiņi nāves grēki attiecināmi uz indivīdu, šos grēkus var līdzībās attiecināt arī uz cilvēka radītām lietām, piemēram, valstīm. Arī Eiropas valstīm piemīt septiņi nāves grēki, kas daļēji parāda, ka esošajos apstākļos, esošās vērtību sistēmas, pasaules valstis nav spējīgas darboties viena mērķa labad.

Alkatība: Šveice, Lielbritānija, Luksemburga, Lihtenšteina
Šveices banku kontos Eiropas Savienības pilsoņi noguldījuši 1560 miljardus eiro, Lielbritānijas banku kontos noguldīti 1400 miljardi, Luksemburgā – 440 miljardi, Lihtenšteinā – 78 miljardi eur. Visas šīs valstis palīdz izvairīties no nodokļiem. Tās izsūc citu valstu nacionālo īpašumu un dzīvo uz procentiem, tomēr nekautrējas runāt par Eiropas solidaritāti.

Slinkums: Grieķija
Atēnas uzskata, ka Eiropā naudas ir pietiekami. Korporācijas turas pie savām privilēģijām. Strādnieki saņēma milzīgus naudas uzturlīdzekļus. Ģimenes piesavinājās sev mirušo radinieku pensijas. Politiķi algo savu vēlētāju brāļadēlus un brāļameitas. Atēnu populists skarbi izsakās attiecībā pret Merkeli, taču ir visai liberāls attiecībā uz savu atbildību par notiekošo valstī. Šis vājums un nespēja būt paškritiskai arī ir Grieķijas īstā krīze.

Egoisms: Īrija
Nodokļi Īrijā ir tikai 12,5%, un tie piesaista starptautiskās investīcijas. Tas ir absolūtais minimums Eiropā. Lielākā ES valstu daļa pieprasa 30% no uzņēmumu ieņēmumiem. Kā iekšējā tirgū, kur katram jābūt nodrošinātam ar līdzvērtīgām konkurences iespējām, var pastāvēt tāda starpiba?

Alkatība: Vācija
Vai var pastāvēt tāda Eiropa, kur viens eksportē un gūst peļņu, bet citi patērē un iestieg parādos? Vācieši lepojas ar sava eksporta varenību, tas tiek uzskatīts par vāciešu ekonomikas ražīguma pierādījumu.
Taču, ja viena valsts pārdod citām vairāk preču nekā saņem no tām, tad situācija visiem dalībniekiem izrādās drīzāk nepatīkama. Pagājušajā gadā vācu eksporta pieaugums uz ES valstīm sastādīja 62 miljardus eiro.
Vācijā ražotās preces netiek iemainītas pret ārzemju precēm, bet tiek piegādātas par naudu kredītā. Dienvideiropas valstis aizņemas naudu no Vācijas, lai pirktu tās preci, taču skaļāk par visiem par šo parādnieku esību žēlojas pati Vācija.

Negausība: Francija, Spānija, Itālija, Vācija
Pateicoties Eiropas Savienības dotācijām zemniekiem to konkurētspējas saglabāšanai, no Spānijas, Itālijas, Francijas un Vācijas ievērojama daļa saražotās lētās lauksaimniecības produkcijas (lēta gaļa, piena izstrādājumi un dārzeņi) nonāk Āfrikas tirgos. Savukārt Ganas un Kamerūnas zemnieki no šādas veco ES dalībvalstu politikas, dempingojot pārtikas tirgu, cieš fiasko. Lauksaimniecības izejvielu cenu kāpuma gadījumā Eiropas Savienībā, Āfrikas valstis var nespēt atļauties importēt no ES sauso pienu, putnu gaļu vai graudus. Tas var novest pie kārtējās pārtikas produktu krīzes vai bada Āfrikā.

Autors A.G.
http://www.memphis-misraim.lv/

Comments are closed.